sestdiena, 2010. gada 10. aprīlis

alors on danse.

neko nesaprotu, kas notiek. šodien gulēju kaut kādas 14 stundas kopā, bet jutos neizgulējusies - tātad pavasaris. visu dienu neko nedarīju un tagad nesaprotu, kur diena pazuda. liekas, ka es tagad beidzot esmu tā kārtīgi pamodusies, bet nu jau drīz jāiet gulēt. nejauki.
es visu dienu klausos jango, nu datorā. un visi taču zin, kas ir jango, vai ne ? tāds kā last.fm neizdevies variants, kurā es esmu, jo no last.fm ņičevo ņepoņimaju. tātad, es uzzināju, ka alekss tērners dzied grupā the last shadow puppets [es jau jūtu kā karola domā - vienkārši wtf, kā TO VARĒJA NEZINĀT?] un tagad es jūtos dīvaini, jo man ir sajūta, ka ir divi dažādi arctic monkeys, jo mankiji man saistās tieši ar karolas lielās mīīīlestības balsi. tad vēl es šodien pilnīgi un galīgi sapratu, ka man vislabāk patīk britu grupas, jo viņas vienkārši ir visforšākās. un, runājot par britu grupām, es atļaušos te ievietot bildi no viena piena paku blur videoklipa [coffe and tv], kurš ir ļoti mīlīgs. un parklife videoklips arī ir super, ja kas. un vēl solists tajos klipos ir smukiņš, bet tagad viņš ir vecs.

turpinot britu tēmu, man ir jāsaka, ka arī britu aktieri man šķiet foršāki nekā visi pārējie, jo viņiem ir tas superawesomemagnifique akcents, no kura es burtiski kūstu un tas vien jau viņus padara āāā. es šodien klausījos šaļļuka alors on danse un atcerējos veco, labo fatal bazooka. antr, elīn ? man liekas, ka tās bija mūsu kristīgās franču mīlestība. tā grupa ir vienkārši tik stulba. es parādiju annai fu tekegūl videoklipu un viņai patika - tātad kristīgajā tradīcija turpināsies, hehe.
reku, jums par prieku, maziņš, smukiņš blur solistiņš. ok, tas teikums skan slimi, bet tas jau tāpat kā visi pārējie. vienalga.




labi, es eju skatīties vieglo uzvedību, jo tur ir kolins fērts - čačau. un nē, es neesmu bremze, es zinu, ka viņa sākās pusdesmitos, bet man visas filmas pašas ierakstās, jo es esmu ĪPAŠA - hah.

otrdiena, 2010. gada 6. aprīlis

nain.

šodien ārā bija bailīgā harija potera migla un es uz brītiņu sabijos, jo man no šitādām briesmīgām miglām ir ellīgi bail. liekas, ka tu tur vari vienkārši ieiet un pazust. čušš. no otras puses, tas varētu būtu jauki - tu tur satiktu daudzus miglā pazudušus cilvēkus un jūs uztaisītu miglā pazudušo cilvēku ballīti. tad tu tos cilvēkus atkal pazaudētu, jo tā tomēr ir migla, bet pēc tam tu atkal satiktu jaunus un uztaisītu jaunu ballīti. un tā visulaiku uz apli. varbūt migla nemaz nav tik nejauka.
man bija lielais plāns neēst pēc astoņiem vai cikiem tur vakarā un tas beidzās ar to, ka es apēdu kaudzi ar šerbertiem - kaudzi nevis kaudzīti. eh, dzīve, dzīve.
undīne te sapņojās par savu nākotni parīzē un tad es domāju, cik sarežģīti ir domāt par to, ko es gribētu izdarīt, jo to lietu ir tik daudz un viņas ir tik nejauki atšķirīgas. es vēlētos dzīvot visur un gribētu pieredzēt tik daudz lietas, un ir jocīgi viskautko šitādu sasapņoties, jo ko var zināt. varbūt es pēc pieciem gadiem būšu kaut kur holandē un slaukšu govis vai man būs divi dvīņi un vīrs politiķis. kurš to zin.
labi, es lecu prom no datora un dodos pabeigt lasīt grāmatu, jā, starp citu, es pēdējā laikā lasu daudz grāmatas un esmu ļoti apmierināta ar to. čavuki.

piektdiena, 2010. gada 2. aprīlis

čviks.

es tagad esmu viena mājās, ēdu pankūkas un domāju par to, ka vajag vakarā ballēties, bet neviens negrib. brīvlaiks galīgi dīvains, viņš atkal vienkārši pazuda - neko nesaprotu un vispār slinkums rakstīt. priecīgas lieldienas, draugi. tas ir, priecīgas lieldienas visiem, izņemot karolu, undīni un kitiju, jo viņas mani apsmej. yo!