rrr

Nezinu,kas man tikko uznāca,bet tieši pirms divām minūtēm bija lielā sajūta,ka kaut kas beidzot ir šeit jāieraksta,un te nu es esmu,un,protams,man nav ne jausmas,ko gudru jums varētu pateikt.Es sapratu,ka pārāk daudz bārstu savas gudrās domas tviterī,tādēļ gudrāk un cilvēkus mazāk traumējošāk būtu to darīt šeit,bet te nekādas pērles laikam neplāno nākt ārā,ha. Nesen pārlasīju savus vecos ierakstus un nonācu pie secinājuma,ka man viņi visi nepatīk,es ar savu pagājušā gada sevi negribētu draudzēties,bet tas jau tikai parāda to,ka kaut kas manī mainās,lai gan es pati to nemaz nepamanu. Vispār,blogi ir viena laba lieta,jo šādi mazi,nevienam nevajadzīgi ieraksti vismaz ļauj atsaukt atmiņā jau sen aizmirstas lietas,piemēram,samu vannā vai ruķeres ežus. Goda vārds,raksot šo visu,es jūtos kā sešdesmitgadīga ome,kura runā par savu bērnību,jo visas tās lietas šķiet notikušas miiiiljons gadus senā pagātnē. Pašlaik es lasu "Ķiršu dārza" kopsavilkumu angliski un man ir jāiet gulēt,jo jūs taču rīt vēlaties redzēt manu seju nevis izplūdušu masu,vai ne ? labunakti,cerams,uz drīzu tikšanos,kad mēģināšu uzrakstīt mazliet vairāk par "neko".