Ja kas

Es tagad šiten http://trakitraki.wordpress.com/

rrr

Nezinu,kas man tikko uznāca,bet tieši pirms divām minūtēm bija lielā sajūta,ka kaut kas beidzot ir šeit jāieraksta,un te nu es esmu,un,protams,man nav ne jausmas,ko gudru jums varētu pateikt.Es sapratu,ka pārāk daudz bārstu savas gudrās domas tviterī,tādēļ gudrāk un cilvēkus mazāk traumējošāk būtu to darīt šeit,bet te nekādas pērles laikam neplāno nākt ārā,ha. Nesen pārlasīju savus vecos ierakstus un nonācu pie secinājuma,ka man viņi visi nepatīk,es ar savu pagājušā gada sevi negribētu draudzēties,bet tas jau tikai parāda to,ka kaut kas manī mainās,lai gan es pati to nemaz nepamanu. Vispār,blogi ir viena laba lieta,jo šādi mazi,nevienam nevajadzīgi ieraksti vismaz ļauj atsaukt atmiņā jau sen aizmirstas lietas,piemēram,samu vannā vai ruķeres ežus. Goda vārds,raksot šo visu,es jūtos kā sešdesmitgadīga ome,kura runā par savu bērnību,jo visas tās lietas šķiet notikušas miiiiljons gadus senā pagātnē. Pašlaik es lasu "Ķiršu dārza" kopsavilkumu angliski un man ir jāiet gulēt,jo jūs taču rīt vēlaties redzēt manu seju nevis izplūdušu masu,vai ne ? labunakti,cerams,uz drīzu tikšanos,kad mēģināšu uzrakstīt mazliet vairāk par "neko".

traļivaļi

jājā,es zināju un jūs zinājāt un arī mans brālis zināja,ka šitā būs. sāksies rudens un pēkšņi atkal gribēsies rakstīt,lai gan vasarā pat skatīties šajā virzienā negribējās. itkā jau pirmais rudens ieraksts būtu jāsāk ar kaut kādu vasaras apkopojumu vai gudriem slēdzieniem par to,cik ātri viņa pagāja un blablabla,bet man slinkums sevi mocīt un mēģināt atcerēties visas lietas,kas notika vai nenotika. un te nu mēs tagad esam. turpat,kur pirms gada,esam tikai mazliet pieredzējušāki un neglītāki,haha.iegriežam atkal šito skolas vāveres riteni un ciešamies līdz nākamajai vasarai,kas būs tikai pēc nieka mūžības. nu ko,es domāju,ka mazam ievadam šis blogs tīri labi derēs,tad līdz nākamajam ierakstam,kurš droši vien nebūs nemaz tik ilgi jāgaida.

imitation of life.

nu tā. man ir sajūta, ka pēdejais ieraksts te tika veikts pirms kaut kādiem pieciem ledus laikmetiem un vēl mazliet, bet te nu es esmu, jo mani pašu tik ilgs pārtraukums biedē. uhh, neko neatceros, kas noticis pēdējā laikā, skolā pēkšņi kaut kādas negaidītinepatīkamasriebīgas lietas sāk krist uz galvas un biedēt, bet gan jau viss būs bumbās. pēdējās divās piektdienās
vecrīgojāmies un tas bija forši, tikai nākamajā dienā traki sāp kājas un visa ģimene pie pusdienu galda runā par to, kā es sešos no rīta esmu šausmīgi skaļi ievēlusies mājās, lai gan es pati biju pārliecināta, ka uzvedos tik klusi kā vēl nekad agrāk un tieši piektdienās es pēkšņi jūtos ļoti slikti tikai tāpēc, ka man nav stulbie 18, kurus es nemaz negribu, bet visiem vajagvajagvajag, jo tad, kad man būs 18 es pēkšņi būšu pieaugusi un gudra, un tas man dos tiesības dzert tik daudz ķiršu alus, cik es vēlos, vot tā, pasaule gan ir dīvaina. izlasīju murakami dejodejodejo un man galīgi patika, tas rakstnieks raksta tā kā savējais un ir dīvaini iedomāties, ka īstenība visa grāmata ir par maziem japāņiem. tagad esmu kaut kāda pusapaukstējusies, jo piektdien saliju no galvas līdz kājām, bet tā patīkami, piektdien vispār bija superlaiks, pērkons, zibens un citas lietas. man tagad blakus sēž brālis un gaida, kad es viņu beidzot palaidīšu pie datora, tādēļ es laikam eju, bet būtu derīgi šo ierakstu nobeigt ar kaut kādu derīgu vēsti, piemēram - makdonaldā ēst ir neveselīgi, draugi!
nu tad čau

alors on danse.

neko nesaprotu, kas notiek. šodien gulēju kaut kādas 14 stundas kopā, bet jutos neizgulējusies - tātad pavasaris. visu dienu neko nedarīju un tagad nesaprotu, kur diena pazuda. liekas, ka es tagad beidzot esmu tā kārtīgi pamodusies, bet nu jau drīz jāiet gulēt. nejauki.
es visu dienu klausos jango, nu datorā. un visi taču zin, kas ir jango, vai ne ? tāds kā last.fm neizdevies variants, kurā es esmu, jo no last.fm ņičevo ņepoņimaju. tātad, es uzzināju, ka alekss tērners dzied grupā the last shadow puppets [es jau jūtu kā karola domā - vienkārši wtf, kā TO VARĒJA NEZINĀT?] un tagad es jūtos dīvaini, jo man ir sajūta, ka ir divi dažādi arctic monkeys, jo mankiji man saistās tieši ar karolas lielās mīīīlestības balsi. tad vēl es šodien pilnīgi un galīgi sapratu, ka man vislabāk patīk britu grupas, jo viņas vienkārši ir visforšākās. un, runājot par britu grupām, es atļaušos te ievietot bildi no viena piena paku blur videoklipa [coffe and tv], kurš ir ļoti mīlīgs. un parklife videoklips arī ir super, ja kas. un vēl solists tajos klipos ir smukiņš, bet tagad viņš ir vecs.

turpinot britu tēmu, man ir jāsaka, ka arī britu aktieri man šķiet foršāki nekā visi pārējie, jo viņiem ir tas superawesomemagnifique akcents, no kura es burtiski kūstu un tas vien jau viņus padara āāā. es šodien klausījos šaļļuka alors on danse un atcerējos veco, labo fatal bazooka. antr, elīn ? man liekas, ka tās bija mūsu kristīgās franču mīlestība. tā grupa ir vienkārši tik stulba. es parādiju annai fu tekegūl videoklipu un viņai patika - tātad kristīgajā tradīcija turpināsies, hehe.

reku, jums par prieku, maziņš, smukiņš blur solistiņš. ok, tas teikums skan slimi, bet tas jau tāpat kā visi pārējie. vienalga.

labi, es eju skatīties vieglo uzvedību, jo tur ir kolins fērts - čačau. un nē, es neesmu bremze, es zinu, ka viņa sākās pusdesmitos, bet man visas filmas pašas ierakstās, jo es esmu ĪPAŠA - hah.

nain.

šodien ārā bija bailīgā harija potera migla un es uz brītiņu sabijos, jo man no šitādām briesmīgām miglām ir ellīgi bail. liekas, ka tu tur vari vienkārši ieiet un pazust. čušš. no otras puses, tas varētu būtu jauki - tu tur satiktu daudzus miglā pazudušus cilvēkus un jūs uztaisītu miglā pazudušo cilvēku ballīti. tad tu tos cilvēkus atkal pazaudētu, jo tā tomēr ir migla, bet pēc tam tu atkal satiktu jaunus un uztaisītu jaunu ballīti. un tā visulaiku uz apli. varbūt migla nemaz nav tik nejauka.
man bija lielais plāns neēst pēc astoņiem vai cikiem tur vakarā un tas beidzās ar to, ka es apēdu kaudzi ar šerbertiem - kaudzi nevis kaudzīti. eh, dzīve, dzīve.
undīne te sapņojās par savu nākotni parīzē un tad es domāju, cik sarežģīti ir domāt par to, ko es gribētu izdarīt, jo to lietu ir tik daudz un viņas ir tik nejauki atšķirīgas. es vēlētos dzīvot visur un gribētu pieredzēt tik daudz lietas, un ir jocīgi viskautko šitādu sasapņoties, jo ko var zināt. varbūt es pēc pieciem gadiem būšu kaut kur holandē un slaukšu govis vai man būs divi dvīņi un vīrs politiķis. kurš to zin.
labi, es lecu prom no datora un dodos pabeigt lasīt grāmatu, jā, starp citu, es pēdējā laikā lasu daudz grāmatas un esmu ļoti apmierināta ar to. čavuki.

čviks.

es tagad esmu viena mājās, ēdu pankūkas un domāju par to, ka vajag vakarā ballēties, bet neviens negrib. brīvlaiks galīgi dīvains, viņš atkal vienkārši pazuda - neko nesaprotu un vispār slinkums rakstīt. priecīgas lieldienas, draugi. tas ir, priecīgas lieldienas visiem, izņemot karolu, undīni un kitiju, jo viņas mani apsmej. yo!

bulciņas.

es vakar izlasīju vienu foršu grāmatu, kura bija smieklīga un galīgi traka. man jau vienu brīdi sāka likties, ka autors ir pārēdies halucogēnās sēnes vai pārpīpējies zāli. grāmata saucas anansi dēli. autoru es neatceros un man slinkums ieiet blakus istabā un paskatīties, tāpēc iztiksiet. turklāt, es tāpat neticu, ka jūs tagad visi skriesiet uz grāmatnīcām, lai atrastu lietu, kuru ieteikusi visvarenā un gudrā paula.
vēl es noskatījos american beauty un elīnai es tagad ļoti nepatīku, jo man tā filma likās mazliet nekāda. nu kāda jēga tam visam? jā, tur bija kaut kāds sižets, bet tas nenoveda ne pie kādiem secinājumiem vai slēdziena. kāds tiem visiem notikumiem bija sakars vienam ar otru? un tas čalis, kurš filmēja to meiteni visulaiku mani vienkārši nokaitināja. labi, beigas man patika, jo es viņas galīgi negaidīju un kevins speisijs ir nolādēti labs aktieris. vsjo, točka.
tagad es dodos paklausīties viskautkādas jaukas dziesmas un nobeigšu šo ļoti noderīgo ierakstu ar skaistu teikumu -
music can change the world because it can change people.
yo!

jēēēēziņ.

šitā dinamo spēle mani tūlīt nobeigs! es nevaru paskatīties, jo man vislaik bail, ka mums tūlīt iemetīs - āāā. un es tur varēju šovakar būt - sūdīgi man. turam visus īkšķus.

ruby tuesday.

tā viss, man šodien ir rakstāmais noskaņojums. esmu agri mājās no tās nervu bojājošās iestādes, kurā mēs pēdējo stundu pavadījām skatoties šausmīgi interesantu filmu par maoriem jeb vīriešiem, kuri mazās bikšelēs/kas taisītas no kaut kādām nūjiņām/skrien pa vulkāniem un auro tā kā mazuļi.
ārā viss ir pelēks - pelēkas debesis, mājas, cilvēki, suņi, mašīnas - viss. un sniegu aizstāj lielas kaudzes ar izpīpētām cigaretēm. ļoti pievilcīgs skats, es teikšu. tomēr atcerēsimies, ka skaistums prasa upurus, arī pavasarim. ir vismaz viens labums no dažu ļaužu atrašanās ārpus latvijas - mums notiek divreiz mazāk stundu, kas padara skatu uz dzīvi mazliet gaišāku. es teicu mazliet un mazliet ir maz. gudrs teikums - visi pieraksta savos blociņos.
tā. mums steidzami vajag satikt anniku, jo viņa tomēr kādu laiciņu pamētājās apkārt pa ameriku un jāredz taču kā tā makdonalda un slavenību valsts ir ietekmējusi mūsu mazo škutāna draudzeni. man liekas, ka vislabākā vieta amerikā ir kellogu stends gigantiskajos lielveikalos. nu tajos, kur visi apalīši braukā ar tādām mazām mašīnītēm un ņem visus produktus ar tādiem gariem kātiem, lai nebūtu jāpieceļās. tātad - tu ieej kelloga stendā un neredzi viņam galu - pa labi, pa kreisi - visur ir kellogi ar visām garšām un veidiem - maza paradīze. es tagad ļoti nepieklājīgi pārlēkšu uz citu tēmu. tēlojiet, ka jūs to neievērojāt.
mūsu četri matemātikas paralēlklasesbiedri šodien apmeklēja lāzermasāžu kopā ar viņu labāko draudzeni - šķēli. manuprāt, izklausās ļoti biedējoši. es iztēlojos tādu milzīgu konusu, kurš karājas jums virs galvas un izstaro dažādu krāsu starus. tad tu tur stāvi plikiņš un tev tie visi stari spīd virsū un tu nevari saprast, kāpēc šitāda diskotēka vispār nosaukta par lāzermasāžu. droši vien, ka patiesībā viss ir pilnīgi savādāk, bet tomēr.
es tagad ļoti gribu redzēt divas filmas - nowhere boy un it might get loud. pirmā ir par lenona bērnību. tajā ir attēlots arī maziņš makartnijs un mazītiņi bītliņi. filma nesen ir iznākusi amerikā, bet zinot ar kādu ātrumu visas filmas nonāk latvijas kinoteātros un vai viņas vispār tur nonāk, es šo filmu vienkārši nolādēšu. otrā jau pašlaik ir skatāma kino rīga un priekš manis izklausās ļoti vilinoša. savākti kopā trīs vairāk vai mazāk ģeniāli ģitāristi - džimijs peidžs, edžs un džeks vaits. katrs no viņiem stāsta kā sācis spēlēt ģitāru, par rokmūziku, savu dzīvi un tā tālāk. jāredz!
mana mazā māšele ir tāda saulīte. viņa ir sākusi runāt. nu ne jau tā kā mēs, bet savā mazuļu valodā. un no rīta ir tik labi pieiet pie viņas, parunāties un samīļot mazo mīļumu. viņai ir zilas acis un viņa izskatās pēc mini - manis, kad es biju mazulis. un, jā, elīn un antr, zilas acis. nevis pelēkas, bet zilas. tā kā man - tieši tā.
es šorīt smējos par cilvēkiem trolejbusā. man liekas, ka es tā daru pārāk bieži un visi apkārtējie domā, ka man ir problēmas. bet cilvēki ir tik smieklīgi. katri ar savām problēmām un dzīvi. tas ir tik dīvaini. ja nu es šodien braucu vienā trolejbusā kopā ar cilvēku, ar kuru es pēc kādiem trīs gadiem iepazīšos un mēs kopā nodibināsim makaronu kompāniju? aizraujoši, ko lai saka.
labi, mani sauc pusdienas, es nu dodos. mostieties!