tā viss, man šodien ir rakstāmais noskaņojums. esmu agri mājās no tās nervu bojājošās iestādes, kurā mēs pēdējo stundu pavadījām skatoties šausmīgi interesantu filmu par maoriem jeb vīriešiem, kuri mazās bikšelēs/kas taisītas no kaut kādām nūjiņām/skrien pa vulkāniem un auro tā kā mazuļi.
ārā viss ir pelēks - pelēkas debesis, mājas, cilvēki, suņi, mašīnas - viss. un sniegu aizstāj lielas kaudzes ar izpīpētām cigaretēm. ļoti pievilcīgs skats, es teikšu. tomēr atcerēsimies, ka skaistums prasa upurus, arī pavasarim. ir vismaz viens labums no dažu ļaužu atrašanās ārpus latvijas - mums notiek divreiz mazāk stundu, kas padara skatu uz dzīvi mazliet gaišāku. es teicu mazliet un mazliet ir maz. gudrs teikums - visi pieraksta savos blociņos.
tā. mums steidzami vajag satikt anniku, jo viņa tomēr kādu laiciņu pamētājās apkārt pa ameriku un jāredz taču kā tā makdonalda un slavenību valsts ir ietekmējusi mūsu mazo škutāna draudzeni. man liekas, ka vislabākā vieta amerikā ir kellogu stends gigantiskajos lielveikalos. nu tajos, kur visi apalīši braukā ar tādām mazām mašīnītēm un ņem visus produktus ar tādiem gariem kātiem, lai nebūtu jāpieceļās. tātad - tu ieej kelloga stendā un neredzi viņam galu - pa labi, pa kreisi - visur ir kellogi ar visām garšām un veidiem - maza paradīze. es tagad ļoti nepieklājīgi pārlēkšu uz citu tēmu. tēlojiet, ka jūs to neievērojāt.
mūsu četri matemātikas paralēlklasesbiedri šodien apmeklēja lāzermasāžu kopā ar viņu labāko draudzeni - šķēli. manuprāt, izklausās ļoti biedējoši. es iztēlojos tādu milzīgu konusu, kurš karājas jums virs galvas un izstaro dažādu krāsu starus. tad tu tur stāvi plikiņš un tev tie visi stari spīd virsū un tu nevari saprast, kāpēc šitāda diskotēka vispār nosaukta par lāzermasāžu. droši vien, ka patiesībā viss ir pilnīgi savādāk, bet tomēr.
es tagad ļoti gribu redzēt divas filmas - nowhere boy un it might get loud. pirmā ir par lenona bērnību. tajā ir attēlots arī maziņš makartnijs un mazītiņi bītliņi. filma nesen ir iznākusi amerikā, bet zinot ar kādu ātrumu visas filmas nonāk latvijas kinoteātros un vai viņas vispār tur nonāk, es šo filmu vienkārši nolādēšu. otrā jau pašlaik ir skatāma kino rīga un priekš manis izklausās ļoti vilinoša. savākti kopā trīs vairāk vai mazāk ģeniāli ģitāristi - džimijs peidžs, edžs un džeks vaits. katrs no viņiem stāsta kā sācis spēlēt ģitāru, par rokmūziku, savu dzīvi un tā tālāk. jāredz!
mana mazā māšele ir tāda saulīte. viņa ir sākusi runāt. nu ne jau tā kā mēs, bet savā mazuļu valodā. un no rīta ir tik labi pieiet pie viņas, parunāties un samīļot mazo mīļumu. viņai ir zilas acis un viņa izskatās pēc mini - manis, kad es biju mazulis. un, jā, elīn un antr, zilas acis. nevis pelēkas, bet zilas. tā kā man - tieši tā.
es šorīt smējos par cilvēkiem trolejbusā. man liekas, ka es tā daru pārāk bieži un visi apkārtējie domā, ka man ir problēmas. bet cilvēki ir tik smieklīgi. katri ar savām problēmām un dzīvi. tas ir tik dīvaini. ja nu es šodien braucu vienā trolejbusā kopā ar cilvēku, ar kuru es pēc kādiem trīs gadiem iepazīšos un mēs kopā nodibināsim makaronu kompāniju? aizraujoši, ko lai saka.
labi, mani sauc pusdienas, es nu dodos. mostieties!
ārā viss ir pelēks - pelēkas debesis, mājas, cilvēki, suņi, mašīnas - viss. un sniegu aizstāj lielas kaudzes ar izpīpētām cigaretēm. ļoti pievilcīgs skats, es teikšu. tomēr atcerēsimies, ka skaistums prasa upurus, arī pavasarim. ir vismaz viens labums no dažu ļaužu atrašanās ārpus latvijas - mums notiek divreiz mazāk stundu, kas padara skatu uz dzīvi mazliet gaišāku. es teicu mazliet un mazliet ir maz. gudrs teikums - visi pieraksta savos blociņos.
tā. mums steidzami vajag satikt anniku, jo viņa tomēr kādu laiciņu pamētājās apkārt pa ameriku un jāredz taču kā tā makdonalda un slavenību valsts ir ietekmējusi mūsu mazo škutāna draudzeni. man liekas, ka vislabākā vieta amerikā ir kellogu stends gigantiskajos lielveikalos. nu tajos, kur visi apalīši braukā ar tādām mazām mašīnītēm un ņem visus produktus ar tādiem gariem kātiem, lai nebūtu jāpieceļās. tātad - tu ieej kelloga stendā un neredzi viņam galu - pa labi, pa kreisi - visur ir kellogi ar visām garšām un veidiem - maza paradīze. es tagad ļoti nepieklājīgi pārlēkšu uz citu tēmu. tēlojiet, ka jūs to neievērojāt.
mūsu četri matemātikas paralēlklasesbiedri šodien apmeklēja lāzermasāžu kopā ar viņu labāko draudzeni - šķēli. manuprāt, izklausās ļoti biedējoši. es iztēlojos tādu milzīgu konusu, kurš karājas jums virs galvas un izstaro dažādu krāsu starus. tad tu tur stāvi plikiņš un tev tie visi stari spīd virsū un tu nevari saprast, kāpēc šitāda diskotēka vispār nosaukta par lāzermasāžu. droši vien, ka patiesībā viss ir pilnīgi savādāk, bet tomēr.
es tagad ļoti gribu redzēt divas filmas - nowhere boy un it might get loud. pirmā ir par lenona bērnību. tajā ir attēlots arī maziņš makartnijs un mazītiņi bītliņi. filma nesen ir iznākusi amerikā, bet zinot ar kādu ātrumu visas filmas nonāk latvijas kinoteātros un vai viņas vispār tur nonāk, es šo filmu vienkārši nolādēšu. otrā jau pašlaik ir skatāma kino rīga un priekš manis izklausās ļoti vilinoša. savākti kopā trīs vairāk vai mazāk ģeniāli ģitāristi - džimijs peidžs, edžs un džeks vaits. katrs no viņiem stāsta kā sācis spēlēt ģitāru, par rokmūziku, savu dzīvi un tā tālāk. jāredz!
mana mazā māšele ir tāda saulīte. viņa ir sākusi runāt. nu ne jau tā kā mēs, bet savā mazuļu valodā. un no rīta ir tik labi pieiet pie viņas, parunāties un samīļot mazo mīļumu. viņai ir zilas acis un viņa izskatās pēc mini - manis, kad es biju mazulis. un, jā, elīn un antr, zilas acis. nevis pelēkas, bet zilas. tā kā man - tieši tā.
es šorīt smējos par cilvēkiem trolejbusā. man liekas, ka es tā daru pārāk bieži un visi apkārtējie domā, ka man ir problēmas. bet cilvēki ir tik smieklīgi. katri ar savām problēmām un dzīvi. tas ir tik dīvaini. ja nu es šodien braucu vienā trolejbusā kopā ar cilvēku, ar kuru es pēc kādiem trīs gadiem iepazīšos un mēs kopā nodibināsim makaronu kompāniju? aizraujoši, ko lai saka.
labi, mani sauc pusdienas, es nu dodos. mostieties!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru