get it on.

labrīt no rīta, lai gan ir vakars.

skatos bīstamās mājsaimnieces un izdomāju, ka vajadzētu te kaut ko mazītiņu uzmeistarot. es tikko tieši domāju vai kādreiz būšu tāda parasta mājsaimniece. nu tā - ar priekšautu, kura prot pagatavot simtiem dažādu kūku, kuras visa dzīve ir bērni un māja un, kuras mati vienmēr ir perfekti. nu, un šādi rakstot, es sapratu - nekad, varbūt vienīgi citā dzīvē kā cits, pavisam cits cilvēks. un es tiešām nedomāju, ka kādreiz mainīšu savas domas, ja nu vienīgi šāds blogs eksistēs vēl vismaz divdesmit gadus un tad es - nākotnes paula, lasīšu šos vecos, dumjos ierakstiņus un smiešos par sevi un savu stulbumu. un, iespējams, būšu kļuvusi par to, par ko vismazāk cerēju kļūt. nākotne, manuprāt, vispār ir biedējoša, jo jebkurā brīdī var notikt jebkas. piemēram, pēkšņi te nolidos autombumba un mēs visi izgaisīsim no zemes virsas - tā čušš un viss. čikibriki un mūsu vairs nav. mēs pat nepamanītu to, ka vairs vienkārši neesam. un man pat šī doma neliekas nomācoša, laikam ar mani kaut kas nav kārtībā. hehe.

un vēl man patīk the kinks. jā!

vispār mazulis raud un man būtu jāiet palīgā mammai, bet es te vēl ātri apkopošu pēdējās dienas. piektdien bija miniparty pie karolas un mēs sadarījām viskautkādas sliktas lietas. es jau gaidu, kad mūsu ģeniālos darbus parādīs degpunktā - haha. bet, nopietni. tas bija traki un man patika un tā tālāk. ja kas, taisīt bildes ar skeneri ir bezgala stilīgi. tad sestdien bija kaut kāda sniega vētra un mēs pavadījām nostaļģisku stundu lulū, šausminoties par dažādām briesmīgām lietām. tad es noskatījos filmu the adventureland un man viņa diezgan ļoti patika, nu tāda par dzīvi un tā. un tas jau laikam viss, tā īsumā.

vēl es tikai gribēju pateikt jums visiem - beidziet rakstīt/runāt/taisīt/domāt par tām visām ziemas depresijām un tā tālāk - nafig! viss pāries, viss mainīsies, viss būs labi un es zinu, ka man nav jēgas neko no visa šī teikt, jūs/tu, jā tu / tāpat neklausaties, bet ir jāsāk klausīties. ja mēs katrs dzīvotu savā mazajā pasaulītē un visu laiku pavadītu ar savām samežģītajām domām, mēs visi nojūgtos ātrāk vai vēlāk. ahh. man vienkārši ir apnicis, tiešām. jo ir sajūta, ka es tajā visā neko nevaru mainīt. un nevaru jau arī.

bet, es, mīlīši, mīlu savu mazo, vienkāršo dzīvīti, citreiz vairāk, citreiz mazāk, bet mīlu - un tā visiem vajadzētu darīt. mēs tomēr savu dzīvi dzīvojam tikai vienreiz, pārējās kā taureņiem un žurkām neskaitās, hehe.

haha, tagad ir gandrīz divpadsmit un man visu vakaru bija sajūta, ka man ir kaut kas jāizdara un es tikko atcerējos, kas tas ir - jāsamācās kontroldarbam dabaszinībās - jesss! atomi - es jau nāku.

reku vēl mana vēl viena bērnības dziesma, kura man atgādina veco, labo kristīgo. man viņa tā patīk, tik naiva un vienkārša. ehh. http://www.youtube.com/watch?v=KAJD0n_TnX8

nu tagad, čau, es eju mēģināt kaut ko mācīties. domās visi lūdzam, lai sniegs izgaist un ir saulīte.

see ya.