plaukstas lieluma pavasaris.

labas dienas, pēcpusdienas un naktis, mazie, lielie un vidējā izmēra cilvēki. pašlaik es klausos prāta vētru, domāju par to, cik ļoti viņus mīlu, smejos par to, ka man atkal izlādējās telefons, šoreiz runājot ar undīni, jo tas ir stulbi, hehe, un dzeru kādu simto zemeņu melno tēju ar tonnu cukura. vēl es esmu noskatījusies kaudzi ar labām filmām un arī olimpisko spēļu atklāšanu, kura bija diezgan jauka. un tātad, izlasot šo visu, jūs varat secināt, ka mazajai paulai nav dzīves, jo viņa piektdienas vakarā bija mājās, tieši tā! man ļoti patīk mana bezdzīve ar filmām, mūziku un grāmatām, hehe.

vispār,es uz jums,blogotāji, esmu dusmīga, jo jūs atkal esat sākuši slinkot un rakstīt mazāk nekā vajadzētu. rakstiet vairāk, runājiet vairāk, dariet visu vairāk. vairākvairākvairāk. jāievieš kaut kāds maksimālisms dzīvē, jo pavasaris taču nāk. un prātos viņam jāatnāk ātrāk nekā realitātē, ojā.

es kaut kādas divdesmit minūtes pavadīju, lai saliktu viskautkādas nevajadzīgas lietas šeit un tagad man ir zaļi sami, kurus var barot, mazmazītiņš elsberga dzejolis un vēl vieta, kur es katru nedēļu ieteikšu kādu, manuprāt, labu filmu. vai nav jauki? un nesakiet, ka nav, jo ir. un man vienmēr ir taisnība. hehe.

man liekas, es te tagad pa vietiņām likšu tekstus no vētras, jo man vienkārši tā gribās, un viss, turklāt man pašlaik tāpat nav īsti ko darīt, ja neskaita tās visas daudzās lietas.

haha.tagad skan kaislības un tur ir pantiņi par četriem gadalaikiem, tad nu es uzreiz iedomājos par sevi, undīni, elīnu un antru. tagad sēžu un mēģinu saprast, kura būtu kura. jūs varat izvēlēties.

pirmais, kas iemīl un aizmirstas, [nu galīga undīne taču, vai ne?]

neprātīgs sienāzis čīgā [sienāža vietā vajadzētu būt zebrai,hehe]

otrais – meklējot mētājās [tā būšu es]

ņujorkā, londonā, rīgā

trešais sapņoja nolēkt no pasaules malas [elīna, jo visu laiku domā par pasaules beigām un tādām lietām]

tur, kur vēl nav lēcis neviens

ceturtais sasniegs korāļu salas, [antra, jo viņa tomēr ir ronis]

līdz plīsīs tam pavediens

man liekas, es gribētu būt trešā vai otrā, eh, laikam jau visas. bet, īstenībā, ja manī tiešām būtu, kāds gadalaiks, tad tā būtu vasara, ojā. man galvā visu laiku ir saule, jūra, smiekli, saldējums un brīvība.

labi viss, šis blogs tiek oficiāli veltīts prāta vētras dziesmu tekstiem. man ļoti žēl, hehe.

es gribu smaidīt

brīžos, kad cenšos sevi apmānīt

es varu gaidīt

kādu, kas nāks mani savaldīt

trallallā. es zinu, ka salkani un banāli, bet man tā dziesma atgādina kaut ko, nezinu ko. ā, nē, atcerējos. pirms nezin cik gadiem, mēs ar vecākiem braucām ar mašīnu mazā ceļojumā uz latgali, pļavas un vasara. nu tik labas atmiņas, ai.

man kabatā

skrien mākoņi balti,

sniega vīri vēl neuzveltie.

nu jums taču netraucē, ka es te bezjēgā lieku skaistus vārdus, vai ne? super, tad jau es varu turpināt,hehe.

var izklausīties mazliet jocīgi vai nepatiesi,

bet skrienot, skrienot un skrienot tu visu tāpat nesasniegsi.

uz pasaules ir pieci miljardi tādu kā es,

bet es esmu viens. [tieši tā!]

rīt taču ir vecā, labā mīlestības diena ar visiem mazajiem, plikajiem enģelīšiem, šokolādes sirsniņām un sarkano krāsu. protams, neaizmirsīsim ierasto raudāšanu skatoties titāniku. oi, nē, man nav nekādu iebildumu pret visu šito, jo kas tur slikts? kas? man šķiet, ka valentīndienu ienīst tikai tie, kuriem ir kaut kādi kompleksi, skaudība vai mazas, mazas skumjas. jājā, ja mīli, tad mīli visu laiku, nevis tikai vienu dienu, bet, vienu dienu var mīlēt vēl vairāk. un tas taču ir skaisti?

labi, puse no jums droši vien ir devušies darīt kādas labākas lietas, bet es te vēl parakstīšos. reku vēl skaisti vārdi, no tās dziesmas, kuru es vislaik spēlēju uz ģitāras un jūs [antr&elīn] vienmēr vaibstaties uz taisiet wtf izteiksmes, haha. bet, skaisti vārdi.

mans draugs.

mans zemūdens lauks.

mans rododendra augs,un viszinošs padomnieks, kas sauks,

kad jāiet vai nē.

uz turieni vai te.

vai, kad un kā griezties piruetē.

nekad neapturēs, nekad nepārspīlēs,nekad nepiedraudēs vai vēl ļaunāk.

nekad neaprunās, nekad nepārdomās, [mēs taču par šito vēl šd runājām u.]

nekad nebeigs teikt:"dzīve ir skaista dažreiz..."

hehe. tā izklausās pēc mums, īpaši tā daļa par piruetēm. es nezinu, kas man uznācis, kaut kāds melanholiskais noskaņojums, bet labāk, lai es visu izlieku te, nevis sēžu gultā un blenžu griestos, hehe.

nākamnedēļ roņukam ir 17 un mums jābut vismaz mazai mini ballītei, tu dzirdi? savādāk vienkārši nevar.

labi, šis būs pēdējais teksts, bet tāds garāks, jo ļotiļoti skaists. un es ceru, ka jūs visi šīs dziesmas zināt un jums galvā skan melodija līdzi, savādāk tas nav tas.

nu ko. re.

viss sākās ar kliedzienu

ar rupjas maizes riecienu

kas zin, kā tam beigties

laiks taču mīl steigties, steigties

milzu mākoņi

mūsu ezeros platos

un milzīgs ir klusums

ar kādu es tevī skatos

debess spogulī

lai paliek mūsu smiekli

kā nācām, tā aiziesim

pāri pļavām, viegli, viegli

kur nav noslēpumiem gala?

tur, kur dzīvi skatīt var no malas

un kur saulriets satiek jūru?

tur, kur milzu kalni liekas mazi

kas bijis un kas vēl būs

vēl nāks rokenrols un vēl būs blūzs

bet nozīme ir tikai tam

tam ceļam, ko tieši tagad ejam

nevis dzenamies pakaļ vakarējam vējam

es klanos gaismai, kura tagad krīt

un ceļam, kuru ejam, ejam

es pēdējos vārdus iemācīšos no galvas, lai ir ko teikt, kad kādam ir sūdīgi, hehe. un, ja man, filozofisko tekstu ienīdējai patīk šādi teksti, tas jau ir sasniegums. pieci urrrā labākajai latvijas grupai, hell yeah!

un pateicībā par to, ka jūs tik tālu esat tikuši, jums tiks bilde ar jūru/meiteni, nevajag jau teikt tik skaļi paldies.

labi, čau.

nē, vēl tomēr viens mazs teikumiņš no māsas nakts.

ziniet, tik reti sanāk būt vienam

tā mēs tās dienas skrienam un skrienam

drīz taujāšu spogulim

kas tā par seju

tāpēc es ceļos un eju

un es eju. jīhā!

see ya.