jdhepdv.

es pēdējās piecas minūtes esmu pilnīgi un galīgi iemīlējusies dziesmā crying in the rain - aha versijā. tā dziesma man atkal besakarā atgādina bērnību, vienkārši uzreiz tā jocīgā sajūta, ka es to dziesmu tiktik daudz esmu dzirdējusi un man viņa visu laiku ir bijusi kaut kur iekšā - galvā, matos vai pirkstu galos. nu kaut kur zemapziņā. man viņa saistās ar laiku, kad dzīvoju avotu ielā, lēkāju rudenī pa peļķēm, viss bija pelēks visur bija lapas un man bija kādi seši gadi. vispār es tik maz ko tā kārtīgi atceros, bet, esmu jau to minējusi, mūzika priekš manis ir vislabākais līdzeklis, lai atsauktu visu atmiņā. dzirdu kādu zināmu dziesmu, uzreiz - čušš - tās sajūtas, tās atmiņas, tā vieta, tie cilvēki. eh.
man šķiet, ka visiem šodien bija liela vilšanās, jo vakar visi jau paguva nolemt, ka beidzot tad tas pavasaris ir sācies, viss kūst, spīd saulīte un ir pirmais marts. bet. nēēē - šodien no rīta bija tāds putenis, ka man negribējās vilkties ārā no mājās un mazā blondā laika ziņu rozīte arī mīļi smaidīja savu blondo smaidu un paziņoja, ka sals, sniegs un putenis vēl mūs ilgu laiku nepametīs. es no visas sirds varu pateikt - mirsti, sniegs, mirsti! atdod mums sauli!
labi, runāt par laikapstākļiem jau sāk palikt pārāk aktuāli un es to daru gandrīz vai katrā blogā, tāpēc pastāstīšu par kaut ko citu. piemēram par to, ka tagad sākās doktors hauss un tas ir viens no maniem mīļākajiem seriāliem, tāpēc, jaukie kāpuri, man nāksies no jums nepieklājīgi un nevietā atvadīties, jo televīzija sauc - vai nav riebīgi ? hehe.

see ya.

p.s mirsti sniegs!