nain.

šodien ārā bija bailīgā harija potera migla un es uz brītiņu sabijos, jo man no šitādām briesmīgām miglām ir ellīgi bail. liekas, ka tu tur vari vienkārši ieiet un pazust. čušš. no otras puses, tas varētu būtu jauki - tu tur satiktu daudzus miglā pazudušus cilvēkus un jūs uztaisītu miglā pazudušo cilvēku ballīti. tad tu tos cilvēkus atkal pazaudētu, jo tā tomēr ir migla, bet pēc tam tu atkal satiktu jaunus un uztaisītu jaunu ballīti. un tā visulaiku uz apli. varbūt migla nemaz nav tik nejauka.
man bija lielais plāns neēst pēc astoņiem vai cikiem tur vakarā un tas beidzās ar to, ka es apēdu kaudzi ar šerbertiem - kaudzi nevis kaudzīti. eh, dzīve, dzīve.
undīne te sapņojās par savu nākotni parīzē un tad es domāju, cik sarežģīti ir domāt par to, ko es gribētu izdarīt, jo to lietu ir tik daudz un viņas ir tik nejauki atšķirīgas. es vēlētos dzīvot visur un gribētu pieredzēt tik daudz lietas, un ir jocīgi viskautko šitādu sasapņoties, jo ko var zināt. varbūt es pēc pieciem gadiem būšu kaut kur holandē un slaukšu govis vai man būs divi dvīņi un vīrs politiķis. kurš to zin.
labi, es lecu prom no datora un dodos pabeigt lasīt grāmatu, jā, starp citu, es pēdējā laikā lasu daudz grāmatas un esmu ļoti apmierināta ar to. čavuki.