
nu labi, divas laikam, whatever.
tad nu mēs ar kitiju iekarojām čilī un pēc tam vēl ar unčuku un elīnu izārdījām beķereju. viņas atkal ēda savas briesmīgās olu-krabju maizes. manuprāt, nekas neizklausās negaršīgāk kā olu-krabju maizes, vienkārši - ko? krabis? ola? kopā? KO?
tā jau tas mūsdienās notiek, tikko nenotiek kādas stundas - visi iet ēst, hehe. dzīves patiesība, mani bērni. fu, es jau sāku runāt kā jēzus.labi, nav smieklīgi. kaut kādi kristīgās joki. haha, es tikko iedomājos, ka pēc kādiem 100 gadiem, kāds maziņš robotiņš atradīs manu blogu, pasludinās mani par pestītāju un jauno jēzu, tikai meiteni. tad nu es būšu superpopulāra, man būs sava svētnīca un viskautkādi citi murgi. visi mani blogi tiks apkopoti un izdoti, visiem mājās būs manas bildes, un neviens vairs neteiks ak dievs!, jēziņ vai dievs, apžēlojies, bet gan ak paula!, pauliņ un paula, apžēlojies. vai nav skaista nākotne, ko?
vispār, man jau,protams, bija lielā doma braukt mājās un beidzot pabeigt lasīt to grāmatu, kuru es jau lasu kādas divas nedēļas. bet, kur es tagad atrodos? šeit, kā vienmēr. blogs jau sāk kļūt par kaut kādu ikdienas nepieciešamību.
tātad, vakar bija pilnīgi trakumtraka valentīndiena. man tiešām žēl roņuka
vecākus/dzīvokli/riņķa kungu/skoču/drēbes/izlietotās smaržas/grīdu un vēl viskautkādas citas lietas. nu bet, mums pašām jau bija ļoti jautri. vakardienu noteikti var pasludināt par jautrāko valentīndienu, kāda man ir bijusi visā manā šausmīgi garajā mūžā - tieši tā.

es tagad ēdu tās mazās dievīgās koņčiņas, kuras ir ļoti maziņas. nu jūs viņas zināt, noteikti. un es viņas vienmēr ēdu vismaz pa četrām uzreiz, savādāk nav efekta. un es zinu, ka jums bija ļoti svarīgi visu šito uzzināt. āmen.
bāc, man mareks ir ielicis 5 ? ko? atkal viņš tur kaut ko saputrojies un salicis atzīmes par neko, vienkārši kaitina, nu. un tad, kad es viņam mēģināšu kaut ko paskaidrot, viņš skatīsies kaut kur garām un klaigās. es jau viņu pazīstu, hehe.
tagad jau man varētu kļūt par paradumu likt dziesmu vārdus šeit. tā ir jaukāk, vai ne? tad šeku reku mans mīļākais pantiņš no across the universe.
sounds of laughter shades of live are ringing through my open ears
inciting and inviting me
limitless undying love which shines around me like a million suns
it calls me on and on, across the universe
un tagad jūs visi sēžat un raudat, cik skaisti, vai ne?
nu jums vismaz vajadzētu tā darīt.
es tagad domāju, vai skatīšos spēli pret krieviņiem un domāju, ka jā. traki jau ir, ka viņa būs 7os no rīta, bet uz kori jau var neaiziet. un, ja notiks brīnums un mums ies normāli, simons arī mani var negaidīt, hehe. gan jau, ka viņš pats mājās sēdēs un skatīsies, lamājoties franciski. haha. es tikko iedomājos viņu tajā džokera fanu cepurē un ar svilpi mutē - cik jauki! ja kas, simons ar mums šodien brauca trolejbusā un man bija bail.
klausos swhrock. es vienmēr jūtos tik forša, kad noskan rrrrrrradio swh rrrock - dzīves baudītājiem! tā man uzreiz šķiet, ka es baigi baudu dzīvi, tikai tāpēc, ka klausos swh rock. nu bet tā jau mazlietiņ ir, vai ne? noteikti baudu dzīvi vairāk nekā tie, kas klausās european hit radio.
jā.
ok, es jau te esmu aizrakstījusies, tagad salikšu kaut kādas bildes, lai nebūtu tik garlaicīgi.
piemēram, šī. te ir nofotogrāfēta kaut kāda man nezināma grupa, bet man jau viņi patīk tikai dēļ šīs bildes.
un es vizuālajā mākslā izvēlējos taisīt projektu par suņiem[jā, es zinu - wtf?], tad nu jums tiks ļoti i n t e r e s a n t s popārta attēls.

tagad teikšu skumīgas atvadas.
tiekamies trolejbusā.
tagad teikšu skumīgas atvadas.
see ya.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru