bulciņas.

es vakar izlasīju vienu foršu grāmatu, kura bija smieklīga un galīgi traka. man jau vienu brīdi sāka likties, ka autors ir pārēdies halucogēnās sēnes vai pārpīpējies zāli. grāmata saucas anansi dēli. autoru es neatceros un man slinkums ieiet blakus istabā un paskatīties, tāpēc iztiksiet. turklāt, es tāpat neticu, ka jūs tagad visi skriesiet uz grāmatnīcām, lai atrastu lietu, kuru ieteikusi visvarenā un gudrā paula.
vēl es noskatījos american beauty un elīnai es tagad ļoti nepatīku, jo man tā filma likās mazliet nekāda. nu kāda jēga tam visam? jā, tur bija kaut kāds sižets, bet tas nenoveda ne pie kādiem secinājumiem vai slēdziena. kāds tiem visiem notikumiem bija sakars vienam ar otru? un tas čalis, kurš filmēja to meiteni visulaiku mani vienkārši nokaitināja. labi, beigas man patika, jo es viņas galīgi negaidīju un kevins speisijs ir nolādēti labs aktieris. vsjo, točka.
tagad es dodos paklausīties viskautkādas jaukas dziesmas un nobeigšu šo ļoti noderīgo ierakstu ar skaistu teikumu -
music can change the world because it can change people.
yo!

jēēēēziņ.

šitā dinamo spēle mani tūlīt nobeigs! es nevaru paskatīties, jo man vislaik bail, ka mums tūlīt iemetīs - āāā. un es tur varēju šovakar būt - sūdīgi man. turam visus īkšķus.

ruby tuesday.

tā viss, man šodien ir rakstāmais noskaņojums. esmu agri mājās no tās nervu bojājošās iestādes, kurā mēs pēdējo stundu pavadījām skatoties šausmīgi interesantu filmu par maoriem jeb vīriešiem, kuri mazās bikšelēs/kas taisītas no kaut kādām nūjiņām/skrien pa vulkāniem un auro tā kā mazuļi.
ārā viss ir pelēks - pelēkas debesis, mājas, cilvēki, suņi, mašīnas - viss. un sniegu aizstāj lielas kaudzes ar izpīpētām cigaretēm. ļoti pievilcīgs skats, es teikšu. tomēr atcerēsimies, ka skaistums prasa upurus, arī pavasarim. ir vismaz viens labums no dažu ļaužu atrašanās ārpus latvijas - mums notiek divreiz mazāk stundu, kas padara skatu uz dzīvi mazliet gaišāku. es teicu mazliet un mazliet ir maz. gudrs teikums - visi pieraksta savos blociņos.
tā. mums steidzami vajag satikt anniku, jo viņa tomēr kādu laiciņu pamētājās apkārt pa ameriku un jāredz taču kā tā makdonalda un slavenību valsts ir ietekmējusi mūsu mazo škutāna draudzeni. man liekas, ka vislabākā vieta amerikā ir kellogu stends gigantiskajos lielveikalos. nu tajos, kur visi apalīši braukā ar tādām mazām mašīnītēm un ņem visus produktus ar tādiem gariem kātiem, lai nebūtu jāpieceļās. tātad - tu ieej kelloga stendā un neredzi viņam galu - pa labi, pa kreisi - visur ir kellogi ar visām garšām un veidiem - maza paradīze. es tagad ļoti nepieklājīgi pārlēkšu uz citu tēmu. tēlojiet, ka jūs to neievērojāt.
mūsu četri matemātikas paralēlklasesbiedri šodien apmeklēja lāzermasāžu kopā ar viņu labāko draudzeni - šķēli. manuprāt, izklausās ļoti biedējoši. es iztēlojos tādu milzīgu konusu, kurš karājas jums virs galvas un izstaro dažādu krāsu starus. tad tu tur stāvi plikiņš un tev tie visi stari spīd virsū un tu nevari saprast, kāpēc šitāda diskotēka vispār nosaukta par lāzermasāžu. droši vien, ka patiesībā viss ir pilnīgi savādāk, bet tomēr.
es tagad ļoti gribu redzēt divas filmas - nowhere boy un it might get loud. pirmā ir par lenona bērnību. tajā ir attēlots arī maziņš makartnijs un mazītiņi bītliņi. filma nesen ir iznākusi amerikā, bet zinot ar kādu ātrumu visas filmas nonāk latvijas kinoteātros un vai viņas vispār tur nonāk, es šo filmu vienkārši nolādēšu. otrā jau pašlaik ir skatāma kino rīga un priekš manis izklausās ļoti vilinoša. savākti kopā trīs vairāk vai mazāk ģeniāli ģitāristi - džimijs peidžs, edžs un džeks vaits. katrs no viņiem stāsta kā sācis spēlēt ģitāru, par rokmūziku, savu dzīvi un tā tālāk. jāredz!
mana mazā māšele ir tāda saulīte. viņa ir sākusi runāt. nu ne jau tā kā mēs, bet savā mazuļu valodā. un no rīta ir tik labi pieiet pie viņas, parunāties un samīļot mazo mīļumu. viņai ir zilas acis un viņa izskatās pēc mini - manis, kad es biju mazulis. un, jā, elīn un antr, zilas acis. nevis pelēkas, bet zilas. tā kā man - tieši tā.
es šorīt smējos par cilvēkiem trolejbusā. man liekas, ka es tā daru pārāk bieži un visi apkārtējie domā, ka man ir problēmas. bet cilvēki ir tik smieklīgi. katri ar savām problēmām un dzīvi. tas ir tik dīvaini. ja nu es šodien braucu vienā trolejbusā kopā ar cilvēku, ar kuru es pēc kādiem trīs gadiem iepazīšos un mēs kopā nodibināsim makaronu kompāniju? aizraujoši, ko lai saka.
labi, mani sauc pusdienas, es nu dodos. mostieties!

behind blue eyes.

viss, mani šovakar tā nobiedēja fakts, ka pēdējais ieraksts bija tik briesmīgi sen, ka te nu es esmu. visi pēdējā laikā staigā ar pavasarī galvā un ir aizmirsuši par tādām lietām kā blogi. no vienas puses labi, no otras nemaz. tas tikai nozīmē to, ka tad, kad būs vasara neviens vairs neko nerakstīs, jo visi peldēsiessauļosiesballēsies un tā tālāk.
tātad, visiem francijā iet tik nolādēti labi, ka es nemaz neesmu greizsirdīga, nē, ko nu. man ļoti patīk sēdēt mājās un skatīties kā no debesīm krīt kaut kāda pļura, kamēr undīne otrā galā stāsta par sauli, smukiem frančiem un superduperīgām ballītēm. nu kas var būt vēl uzmundrošināk? un skolā - skolā var nomirt. nopietni. nezinu, ko darītu, ja dažas kunnu pārstāves nebūtu palikušas LV - droši vien neietu uz skolu, bet paņemtu telti un ietu padzīvot kādu nedēļu pretī ministrijai, kopā ar tiem trakajiem cilvēkiem. šī nedēļa, cerams, paies ātri un tad jau būs brīvlaiks un tad.
TAD, mani mīļie draugi,būuus - jāā - tad beidzot būs TAS! vēl tikai 70 dienas. 70! 70! 70! labi, es jau atkal esmu padarījusi šo ierakstu par akdievskāesgribuvasaru sviestu. dziļi atvainojos. vispār ko ? kā var dziļi atvainoties? dziļi? ko? labi, viss.
es redzēju alisi brīnumzemē 3D un man patika. īsi un lakoniski. vēl es redzēju izrādi spilvencilvēks dailes teātri un tā arī bija ļooti forša. tur bija tādi slimie stāstiņi un skrastiņa tēls arī bija āāāā. ak dievs, man liekas, ka es vairs nemāku uzrakstīt normālus blogus, ja es to, protams, vispār kādreiz esmu pratusi. vienalga. ko vēl var pastāstīt ?
cilvēki, vai jūs zinājāt, ka dziesma behind blue eyes patiesībā ir the who meistardarbs. ja nezinājāt, tad iemācieties, jo mani nereāli kaitina, ja to nezin.
šopiektdien mēs izārdīsim vecrīgu, lai vismaz izballētu savu francijas sāpi. un karol, undīn, kitij - bučas jums, tiekamies otrdien lidostā un pēc tam pie undiņkas. labi, baigā jēga bija pieminēt undīni, ja viņas draudzenītei nav interneta.
es šodien ēdu kokosriekstu, vakar redzēju divas meitenes gumijniekos uz papēža un šodien skolā nenopirku nevienu bulciņu - kas notiek ar pasauli?
tad līdz vēlākam,cilvēki, varbūt man vēl kaut kad atgriezīsies iedvesma vai vismaz kaut kas līdzīgs.
dziesma oasis - the importance of being idle - superīga!

parisparis

novēlu labu ceļavēju, daudz ballīšu, francisku piedzīvojumu, saulainu dienu, neskaitāmu eifeļa figūriņu, varžu kājiņu, ātras franču valodas un galvenais - superīgi pavadītu laiku! jājā, mazie latvieši, parādiet tiem frančukiem, cik mēs esam forši un pievilcīgi. au revoir! mēs pa to laiku izbaudīsim relaksējošu nedēļu skolā. labi - nēē. mēs pa to laiku mirsim nost, jo apzināsimies, ka jūs esat francijā, fu. nu bet, galvenais, ka tūlīt būs pavasara brīvlaiks un tā būs viena traka nedēļa. ojā. un manas mīļās kunnas, turieties un galvenais - ziņojiet kā jums tur iet un vai jūsu franču draugi jums nedara pāri. vispār man pēdējā laikā vairs nav iedvesmas rakstīt blogus un liekas, ka tā ir pazudusi lielākajai daļai blogotāju, bet nevarēja taču neuzrakstīt čau! visiem, kuri mūs pamet.

see ya.

i was born a unicorn.

hohoho
es šodien esmu nogulējusi līdz vieniem un pašlaik skatos ostinu pauersu. es mīlu ostinu!
vakarnakt noskatījos tikai vienu no solītajām divām filmām - an education. tajā bija daudz redzēti britu aktieri, kuriem es nezināju vārdus, atpazinu tikai emmu topmsoni un aktieri no mamma mia. filma bija laba, par mīlestību, protams, bet laba. vispār, runājot par pēdējā laikā redzētajām filmām, noteikti ir jāpiemin shutter island un i love you phillip morris, kuras abas man ļooti patika. tagad jau ir tradīcija visu nedēļas naudu iztērēt pirmdienā - iešanai uz kino. pēc tam nedēļu mirt badā nemaz nav tik sāpīgi, ja es esmu redzējusi kādu labu filmu. esmu sapratusi, ka man patīk, ja es nevaru uzminēt filmas beigas. shutter island gan es paredzēju tādu iznākumu, bet filipā morisā beigas bija galīgi negaidītas un foršas. un atkal jau tā geju tēma. redzēt divus foršus aktierus romantiski dejojot un mīlinoties bija ļoti bailīgi. es nevaru normāli paskatīties visas tās romantiskās ainas, man vienmēr ir jocīgi, jo es mēģinu iztēloties kā tiem aktieriem bija to attēlot. es viņu vietā būtu vienkārši nosmējusies līdz nemaņai. bet tagad jau sanāk, ka katram labam vīriešu kārtas aktierim reizi mūžā ir jānospēlē geja vai transvestīta loma, lai viņu varētu saukt par ļoti labu un daudzpusīgu aktieri. smieklīgi.
šodien ir teātris un es ceru, ka mēs pēc tam paklīdīsim kaut kur apkārt, jo mazajai ballīšpauliņai, kas sēž man kaut kur iekšā, vajag dancošanu un ballēšanos. labi, atkal jau izklausījās smieklīgi. ja kas, tā dziesma, kas man ir uzrakstīta virsrakstā ir ļoti jauka.
ok, ir jau gandrīz trīs, laikam jāiet uzģērbt kaut kas, kas nav pidžama.

oui!

šīs nakts programmā ietilpst

• divas filmas
• daudzdaudz tējas
• mūzika
• un pats galvenais - skaists, modinātāja netraucēts miegs

man jau atkal ir jāpiemet, kāds atbilstošs anglisks teikums:

life is something to do when you can't get to sleep.

es mīlu piektdienas!

i feel free.

es pašlaik nespēju iedomāties neko jaukāku par faktu, ka pēc mazmazītiņiem diviem mēnešiem ar astīti būs vasara. marts priekš manis jau ir pagājis, jo tūlīt puse klases brauks uz varžedāju zemi, kas padarīs skolu par pavisam nepamanāmu un ja nav skolas, nav problēmu. tad čušš un būs pavasara brīvlaiks. šodien laiks bija tik ļoti uhh - saulesaulesaule - visur. man liekas, ka es jau biju paspējusi aizmirst, kādas izskatās zilas debesis un kāda ir sajūta, kad pussešos vakara vēl nav tumšs. šodiena man atgādināja to, cik tas ir labi. vienā īsā vārdā - labi.
vispār šī nedēļa bija tik aša, ka es vēl aizvien nevaru saprast kā tā tik ātri pagāja. šo trešdien mēs klausījāmies zpd prezentācijas. jāsaka, ka pirmā daļa bija tik ļoooti garlaicīga, ka es pavadīju laiku apzīmējot karolas svarīgo lapu ar sirsniņām, kamēr viņa tina cigaretes un spēlējās ar tipeksu. tajā brīdī, kad mūsu smadzenes bija jau pilnīgi atmirušas, mēs visnepiemērotākajā brīdī izdomājām ieziet ārā no klases, kas beigās noveda pie tā, ka mani tagad ienīst daļa no liceja vēstures skolotājiem - vai nav jauki, ko ? tad mēs aizgājām uz literatūras un valodu novirzienu - tur viss bija daudz ciešamāk un dažas prezentācijas bija pat interesantas un klausāmas. pēc visas šīs pamācošās pieredzes, es esmu sapratusi, ka vairs nekad neiešu klausīties zpd vēstures un politoloģijas novirzienā. manām neintelektuālajām smadzenēm visas tās tēmas bija pārāk smagas. nu tā. šodien mēs atkal bijām ciemos pie mazās sēņgalviņsievietītes, kura šoreiz ļoti gari un plaši stāstīja mums par elektronisko mūziku. ehh. nu tas jau nu galīgi nav mans lauciņš, bet kaut kas man no tā visa patika. turklāt uz beigām mēs sākām aktīvi ārdīties un dziedāt līdzi triānas parkam, tāpēc es ticu, ka visi apkārtējie cilvēki nodomāja, ka mēs esam no kaut kādas rēzeknes palīgskolas. vēl man daļu labās rokas aizņem liela sāpīga kļūmīte, kuru es dabūju skaisti nokrītot uz ledus un sagriežot roku pret notekcauruli. izskatās diezgan biedējoši. visi domā, ka man ir kaut kāda lielā trauma un es jau sāku justies kā kara veterāne vai kaut kāds harija potera neizdevies variants.
šodien rāda ādamsu ģimeni, tāpēc es nu došos - yo!
see ya.

what a wonderful world.

LŪK, KO ES DOMĀJU PAR MATEMĀTIKU :

jums labāk nevajag zināt, cik man dibrančuks ir ielicis par pēdējo kontroldarbu, kurā pusei klases būs desmitnieki. es pati būtu laimīgāka, ja to nezinātu, šaisēēē.

un mana mazā mīļā māsiņa ir sākusi patstāvīgi izmantot to, ka es naivi atstāju savu draugu profilu. tagad manā profilā pastāvīgi parādās tādi vārdi kā markots, gatis u.c. anna, ja tu šito lasi, tad zini, ka tu man nepatīc un es tev kādreiz atriebšos, mazā nejaucene. labi, šis vienkārši bija ašais dusmu izlikšanas blogs, absolu kādu citu dienu uzrakstīt kaut ko jaukāku.

see ya.

ejam sauļoties!

just lose it.

es atradu vēl vienu dziesmu, kura man uzdzen savādu nostalģiju un skumjas pēc kaut kādiem vecajiem labajiem laikiem, kuri patiesībā nemaz neeksistē. tā ir duranduran - ordinary world. man vienmēr ir licies smieklīgs tās grupas nosaukums, izklausās pēc durasel baterijām, nu tām ar to rozā zaķīti. un man viņš kaut kādā ziņā šķiet līdzīgs gorangoram. nu - duranduran=gorangoran, kaut kas līdzīgs jau tur ir, vai ne?
tā, pēc vakardienas jocīgā koncerta, es sapratu, ka man laikam nav lemts būt metālistei, jo pēc nieka trīs minūšu aktīvas galvas&matu kratīšanas, man šodien tik ļoti sāp kakls, ka es knapi varēju piecelties no gultas. ja es nākotnē plānošu kļūt par metālisti vai goti, protams, tāda iespējamība ir mazāka par vienu no miljards miljardiem, bet- nekad nesaki nekad, es noteikti iegādāšos čupu ar kosmodisk un dormeo matračiem, vai kaut ko tādu, savādāk es nevarēšu normāli funkcionēt, jo pēc katra koncerta nevarēšu piecelties no gultas/zārka, hehe.
jēziņ, es tagad klausos eminemu, tas ir smieklīgi. hahā. bet, eminems tomēr ir bijis vienīgais reperis, kurš man kādreiz ir paticis. patiesībā, es nevaru iedomāties, kam būtu jānotiek, lai es kādu dienu sāktu klausīties repu, ja nu vienīgi, es dabūtu ar lāsteku pa galvu, nu tā smagi - tad vēl tas būtu pieļaujams. ā, nē, man tomēr patīk tā snoop doga dziesma, kuras sākums ir tas - snūūūūūūūūūūūp un tur visu laiku ir klakšķi. vispār, tagad viskautkas var notikt, jo elīna ir sākusi klausīties house/techno - un tas ir galīgi traki, shame on you.
šodien bija skaists laiks, es izvedu grietu ārā un visas omītes man nāca pretī un smaidīja, nodomādamas - ak dievs, cik jauki, rekur nāk mazgadīgā māmiņa ar mazuli - ļoti uzmundrinoši, vai ziniet. vēl maniem vecākiem šodien ir 17 gadu kāzu jubileja un tas ir daudz. tam par godu es apēdu 5 skudru pūžņus. labi, iepriekšējais teikums izklausījās slims, nu vienalga. visiem ir jāzin, kas ir skudru pūžņi.
tagad ievietošu vienu bildi, kura man, es nezinu kāpēc, liekas tik smieklīgi stulba. vienkārši paskatieties uz trusīti valdiņu, viņš izskatās tik nomaldījies un bēdīgs.

patiesībā, man vairs nav ko īsti teikt, ja nu vienīgi - līdz vasarai ir palikušas 86 dienas. mazmazmazmazmaz. vēl man ir ģeniālā ideja neiet pirmdien uz skolu, jo naktī būs pāri -25 grādiem un mans rīts sākās gandrīz naktī, tāāāpēēc.
eh, labi čau.

undīnes piedzīvojumi mcdonaldā.

nosaukums tāds, lai undīnei, atnākot mājās būtu vienkārši - ko? viņas abas tiešām uzrakstīja par mani blogus? - jess, im soo famous. hehe. es gan neko gari nestāstīšu, antras blogā jau visu var izlasīt, bet īsumā - undīne ar plikām rokām, vairākas minūtes rakņājās pa makdonalda miskasti un es gandrīz vai nomiru no smiekliem. kādi skaisti piedzīvojumi! es vēl atceros, ka undīne pateica - vai es kādu dienu nevaru nodzīvot normāli? un nodomāju - ja tu pazīsti mūs, tad vari nemaz necerēt, muhahahāā.

mēs šodien pie mareka meklējām bildes ar mums ļoti vajadzīgu objektu, un es, kā godīga latvijas pilsone, kura vēlās pasargāt savus līdzpilsoņus no briesmām, augstsirdīgi ievietošu šeit šausmīgā noziedzinieka bildi, kurš kriminālajās aprindās ir iesaukts par kaķi ar aubi. rekur viņš ir. ja pamanat viņu uz ielas, kādam somā, lidmašīnā, kafejnīcā, fotogrāfējot sevi ar webkameru vai staigājot apkārt ar stulbiem krekliem, uzreiz zvaniet man, karolai, undīnei vai kārlim seržantam. paldies par uzmanību. tas viss ir tikai jūsu drošībai!

man atkal ir vakars ar prāta vētru&man jāskrien vākt mazā, tāpēc - čau, līdz rītdienai!

see ya.

klik.

man ir kārtējais vakars ar ģitāru, tējas krūzi un mazmazītiņu apziņu, ka būtu tā kā arī beidzot kaut kas jāpamācās, bet tā apziņa ir tik maziņa, ka tiek cītīgi ignorēta jau vairākus gadus. piemēram, kas pašlaik ir svarīgāk - mācības vai superduperīgi pievelkošā, karstā un smaržīgā tēja? es skaidri zinu savu atbildi un tā noteikti nav tā pareizākā, hehe. man liekas, ka visa šī mana mūžīgā never take life seriously uztvere kādreiz atspēlēsies man atpakaļ. un tomēr, kamēr tas nav noticis, es dzīvošu tā kā gribu - vienkārši neņemot man nevajadzīgas un nesaprotamas lietas/notikumus/cilvēkus vērā un kā saka reiniks - ņemšu to visu vieglāk. ja kas, pēc skaistajiem vārdiem - never take life seriously - seko - nobody gets out anyway.vai nav pareizi, ko? mums ar undīni bieži uznāk tādi brīži, kad mēs domājam par visiem tiem cilvēkiem, kuriem, skarbi sakot, nav dzīves. vienkārši nav. visa viņu dzīve ir skola/darbs, vieni un tie paši cilvēki/notikumi/situācijas katru dienu. bet, manuprāt, vistrakākais ir tas, ka tie cilvēki nemaz nezin, cik daudz viņi ir palaiduši garām. jājā, dzīvojot bez bremzēm, var smagi sasisties, piedzīvot daudz briesmīgus brīžus, bet vienlaikus izbaudīt arī visu pretējo, jo visi šie cilvēki nekad nezinās, kāda ir sajūta, kad tu atgriezies mājās pēc trakas ballītes vai izskrien kaila ārā no jūras nakts vidū un skaties zvaigznēs - viņi to nekad neuzzinās. un tajā brīdī, kad viņi būs veci, sēdēs un domās par savu dzīvi viņiem nebūs ko atcerēties, jo viss būs pelēks un nekāds. un tad, tad jau būs par vēlu kaut ko mainīt. bet - pelēks! dzīve nekad nedrīkst būt pelēka, tas ir visbriesmīgākais, kas var notikt. manuprāt, dzīvei jābūt zaļai un dzeltenai - tādas būs manas dzīves krāsas. labi, es te atkal aizfilozofējos galīgi traki. nu bet, cerams, ka domu jūs sapratāt.

es tagad sēžu un lasu viskautkādus teicienus angliski, nejautājiet, kāpēc, un es te sametīšu dažus labākos, kas vismaz mazlietiņ atgādina man kaut ko pazīstamu.

šitas ir vienkārši par mani

• whatever it is - I didn't do it!

šis jau dzirdēts miljons reizes un ir mazliet riebīgs, bet tāpat ļoti patiess.

• friendship is like peeing on yourself: everyone can see it, but only you get the warm feeling that it brings.

vienkārši dzīves patiesība, hehe.

• the only way to keep your health is to eat what you don't want, drink what you don't like, and do what you'd rather not


• the greatest pleasure in life is doing what people say you cannot do

šitas vienkārši izklausās pēc aleksandra un markota - u know what i mean.

• everyone is entitled to their own opinion - it's just that yours is so stupid

labi, man apnika visu šito te darīt, tāpēc es vēl aši ielikšu bildīti un tad došos. čaučau, lai jums laba dzīve, pastumpastum un tagad pietupies.

see ya.

jdhepdv.

es pēdējās piecas minūtes esmu pilnīgi un galīgi iemīlējusies dziesmā crying in the rain - aha versijā. tā dziesma man atkal besakarā atgādina bērnību, vienkārši uzreiz tā jocīgā sajūta, ka es to dziesmu tiktik daudz esmu dzirdējusi un man viņa visu laiku ir bijusi kaut kur iekšā - galvā, matos vai pirkstu galos. nu kaut kur zemapziņā. man viņa saistās ar laiku, kad dzīvoju avotu ielā, lēkāju rudenī pa peļķēm, viss bija pelēks visur bija lapas un man bija kādi seši gadi. vispār es tik maz ko tā kārtīgi atceros, bet, esmu jau to minējusi, mūzika priekš manis ir vislabākais līdzeklis, lai atsauktu visu atmiņā. dzirdu kādu zināmu dziesmu, uzreiz - čušš - tās sajūtas, tās atmiņas, tā vieta, tie cilvēki. eh.
man šķiet, ka visiem šodien bija liela vilšanās, jo vakar visi jau paguva nolemt, ka beidzot tad tas pavasaris ir sācies, viss kūst, spīd saulīte un ir pirmais marts. bet. nēēē - šodien no rīta bija tāds putenis, ka man negribējās vilkties ārā no mājās un mazā blondā laika ziņu rozīte arī mīļi smaidīja savu blondo smaidu un paziņoja, ka sals, sniegs un putenis vēl mūs ilgu laiku nepametīs. es no visas sirds varu pateikt - mirsti, sniegs, mirsti! atdod mums sauli!
labi, runāt par laikapstākļiem jau sāk palikt pārāk aktuāli un es to daru gandrīz vai katrā blogā, tāpēc pastāstīšu par kaut ko citu. piemēram par to, ka tagad sākās doktors hauss un tas ir viens no maniem mīļākajiem seriāliem, tāpēc, jaukie kāpuri, man nāksies no jums nepieklājīgi un nevietā atvadīties, jo televīzija sauc - vai nav riebīgi ? hehe.

see ya.

p.s mirsti sniegs!