как дела?

taram, ir jau sestdiena un es mīlu sestdienas, jo tās ir dienas pēc piektdienas un pirms svētdienas. tātad, dienas, kurās tu vari neko nedarīt un domāt par lietām, ko sadarīji piektdienas vakarā.

nedēļa kārtējo reizi paskrēja ātriātri, tāds ašais/īsais apkopojums :

• pirmdien atkal neaizvilkos uz pirmo vēsturi, pēc stundām ar antru un elīnu redzējām filmu lovely bones, kura bija nu tāda - nekāda, ne slikta, ne īpaši laba, nu man vismaz šķita tāda soso.


• otrdien, kas bija otrdien? vispār neko neatceros. ā, mums bija ļoti maz stundas un es aizbraucu mājās, jo taisījos iet uz omnesu, bet vienkārši aizmigu. atkal. tā kā mazulis kaut kāds.


• trešdienā es pirmo reizi šajā pusgadā aizgāju uz agro kora mēģinājumu, simons apvainojās uz elīnu un es miru badā, jo visu nedēļas naudu jau biju iztērējusi pirmdien. ā, trešdien bija hot stunda pie dibrančas, kuras laikā viņu uz mums nāvīgi apvainojās un visu stundu pavadīja sēžot pie galda un skatoties sienā.


• ceturtdienā visa klase vienojās, ka nevienam nepatīk jurjāna mati.laikam bijām beķerejā, undīne un elīna vislaik strīdējās par kaut kādiem telefoniem, no gaisa krita kaut kas slapjš un jocīgs&mēs taisījām two hot latvian girls with snowflakes bildes ar undīni.


• piektdiena bija diezgan jaukiņa. skola debīla kā vienmēr, vakarā ILY un citas vietas. viskautkādi dīvaini notikumi - that is our lesbian friend, fluorescent adolescent, lindžas mūūvi, stulbās makdonalda glāzītes, foršais mikijpele grēviņš pie pults, apsargs aleksandrs [vnk-wtf?] un citas jaukas lietas.

tātad nedēļa kā nedēļa, nekādas jaunas atziņas nav radušās. ja nu vienīgi, tas, ka es gribu aizbraukt kaut kur projām, kur ir silts un kājas nepaliek slapjas pēc dažu minūšu pavadīšanas laukā.

noskatījos filmu almost famous - man viņa patika. tur ir stāsts par dīvainu čalīti, kurš grib kļūt par mūzikas žurnālistu&dodas vienai grupai līdzi koncertturnejā. es tā gribētu kādreiz mūžā pabraukāt līdzi kādai foršai grupai - man liekas, ka tas varētu būt tik ļoti super. eh.

elīnai ir internets un viņa beidzot var normāli funkcionēt, hehe. labi, man galīgi nav nekādas iedvesmas rakstīt, valkājiet gumijniekus.

see ya.

fakts, paliek fakts.

tāds nu ir mūsdienu dzīves
nesimpātiskais vaigs

jezga un izpriecas lētas
nemanāmi iet laiks

cepeši krīt no gaisa
nav elpas un riteņi griežas

šis laiks ir automātiskas durvis
neviens lai tām nepiespiežas

nekad nav bijis tik viegli
iz dzīves vilciena krist

bet negribas ātri aiz logiem
atkal var mainīties viss

tā tomēr nav taupīšanās
bet īstākais apjukums

mums pašiem nekad nav laika
atskatīties uz mums

/k. elsbergs/
zinu, ka nav forši mētāties ar svešiem dzejoļiem un tā, bet šis galīgi kaut ko izsaka, vai ne?

see ya.

ā, hehe, man elīna šodien pateica, ka tas, ka es, hehe, visulaiku rakstu - hehe - ir stulbi. smieklīgi, hehe.

očen krasivo.

dobrij ģen,mēs no rēzeknes.

es nevaru, tikko atradu šito bildi un viņa mani vienkārši fascinē.

no surprises.

es esmu kļuvusi par miega upuri, jo man visās vietās,stāvokļos un laikos nāk miegs. un, kad es saku visur, es arī domāju visur. skolā, uz ielas, mājās, veikalā, stāvot, sēžot, runājot, dejojot, dziedot un pat ēdot. esmu pārliecināta, ka man nāk miegs arī tad, kad es guļu. un tas jau ir galīgi traki, vai ne ? nu, ko darīt. tomēr atkārtošos jau simto reizi - pavasaris visu labos. tad nebūs pat laika domāt par tādu bezjēdzīgu lietu kā gulēšanu, ojā. tad būs jābauda dzīve, jāvazājas apkārt pa visādām jocīgām vietām, bezgalīgi ilgi jāguļ zālē un jāsmejas, jālec strūklakās, jāēd saldējumi, jāskraida apkārt kā apjukušiem, jāmetās peldēt ledainā ūdenī , tēlojot, ka nemaz nav auksti un vēl, un vēl. man šķiet, es varētu sarakstīt grāmatu - miljoniem lietu, kuras tu vari darīt pavasarī, hehe. runājot par ziemu, galvenā lieta, ko es daru ir - domāt par pavasari. un vispār - līdz vasarai ir tikai, tikai 96 dienas. 96! tas ir mazāk par simts un lielākā daļa no šīm dienām jau būs pavasaris. vai tā nav viena no labākajām ziņām šodien ? ir!

nekas svarīgs nenotiek. vienīgi tuvojas slavenais francijas datums, kura laikā es varēšu pavadīt laiku skolā ar kādiem pieciem cilvēkiem. tas nozīmē to, ka man, iespējams, nāksies runāt tādās stundās, kurās es nekad mūžā neesmu atvērusi muti, un tad skolotāji beidzot sapratīs, cik ļoti es esmu atpalikusi. - jesss! piemēram, pie zeļļa es nekad mūžā neesmu pateikusi nevienu vārdu, jo es neko nezinu. skumīgi, hehe. un vispār, būs tik bailīgi, ka no desmitajām klasēm kopā būs tikai kādi padsmit cilvēki. tad mēs varēsim visi skumīgi sēdēt kaut kādā riebīgā vietā - ēdnīcā, piemēram, - skatīties uz kaut kādu jocīga izskata zivi un domāt par to, ka mūsu jaukie klasesbiedri pašlaik atrodas kādā mazā kafejnīcā parīzē, dzer kapučīno un bauda sauli, kamēr mēs baudīsim lielisko LV ziemu. nevaru vien sagaidīt!

es atradu bildi ar savām lieliskajām brokastīm. wanna see it ?man tagad ir milzīgais plāns dabūt biļetes uz positivus, kaut vai tas nozīmētu mēneša ilgu diētu vai trauku mazgāšanu, vai kaut ko tikpat riebīgu. ja pāgājušo gadu bija zvērā , šogad jābūt positivusam. tas ir tā kā nākamais līmenis, hah.
annika tagad ir atlantā un tas ir tik jocīgi. tas nozīmē, ka viņai tur tagad ir apmēram 15.00. naiss. man patīk iedomāties, ka tu vari iekāpt lidmašīnā un ielidot iepriekšējā dienā. tā kā maziņa ceļošana laikā.

labi, atā, mazie lāči, lai jums jauka dzīve!

see ya.

ja kas.

dienas nedzīvo mūs, mēs dzīvojam dienas

i get around.

šodien jūtos tā, it kā vispār nebūtu gulējusi, lai gan nogulēju līdz diviem dienā - tas ir dēļ sniega, pilnīgi noteikti. esmu izdzērusi kādas simts kafijas un domāju - kur atkal pazuda brīvdienas ? kur ? rīt jau atkal viss sākas no sākuma. es jau sāku justies kā kāmītis, haha. vismaz varētu palikt mazliet gaišāks no rīta, bet nē. tā vietā uzsnieg vēl vairāk sniegs. bēdīgi, nu ko lai saka, hehe.

piektdien nosvinējām antras 17. bijām maz, bet bija forši - izārdījām deju grīdu un matraci vairākas reizes un ar elīnu noskatījāmies kā mēs zaudējām čehiem. patiesībā mēs gandrīz gulējām, bet tajā brīdī, kad mūsējie iemeta, pamodāmies un sākām aurot. pat vecais, labais bebriņš znaroks uz vienu sekundi pasmaidīja. roņuka vecāki noteikti bija ļoti laimīgi. labi, hokejs ir sāpīga tēma, par to labāk nerunāt.

es vakar noskatījos blair witch project, iestāstīju kriksim un annai, ka tas viss tiešām ir īsts un tad smējos par viņiem. nu bet man pašai ar beigās bailīgi palika. man vispār šķiet tik jocīgi, ka viņi taisīja tik milzīgu mārketinga kampaņu, lai visi tiešām noticētu, ka tā ir īstā kasete un tie cilvēki ir tiešām pazuduši. jā tā būtu patiešām, es vairs nekad neietu uz mežu, haha.

jēziņ, beach boys ir tik smieklīgi. es dažas viņu dziesmas vienkārši mīlu, bet - viņi tik smieklīgi izskatās, haha. un vārdi arī tik sakarīgi kā piecgadīgam mazulim. piemēram rekur :

round round get around

i get around

yeah

get around round round i get around

i get around

get around round round i get around

from town to town

get around round round i get around

i'm a real cool head

get around round round i get around

i'm makin' real good bread

tik burvīgi nesakarīgi vārdi, hehe.

labi, man ir tiešām slinkums rakstīt un es pa pusei guļu, tāpēc uzredzēšanos, lai jums laba dzīve !

see ya.

who let the dogs out.

es lēnām sāku jūgties nost, jo šovakar kādas divas stundas esmu pavadījusi meklējot daudz un dažādas bildes ar suņiem.tagad man jau tāāā viņi ir noriebušies, ka es nevaru. pat manas prezentācijas nosaukums izklausās slims :

Rīgas Franču liceja

10a. klases skolnieces

Paulas Pētersones

prezentācija vizuālajā mākslā

SUŅI

vienkārši garāmgarāmgarām, haha.

un es atradu tik daudz tās nolādētās bildes. turklāt, izrādās, ka ir kaut kādas miljons mājaslapas ar nosaukumu dogart, lovedogs vai dogsforever un tā tālāk. man personīgi ir bail no tiem cilvēkiem, kuri apmeklē tās visas mājaslapas un pasūta viskautkādus plakātus ar maziņiem čivauvām vai spanieliem. vai arī drukā sava nabaga suņa attēlu uz krūzēm, krekliem, apakšbiksēm, spilveniem un tādām lietām. brrr.

es šovakar tā normāli mācījos. sarakstīju viskautkādas gudras lietas filozofijā, kuras es nesaprotu un pat mazliet ieskatījos matemātikas grāmatā, bet tikai mazliet. un antrai šodien ir 17 un tas ir tik brrrrriesmīgi daudz. bet 17 ir labi. tas ir pēc 16 un pirms 18. zelta vidusceļš.

man vēl tik daudz jādara, bet es te atkal tupu, es pati sevi sāku kaitināt. rīt būs visriebīgākā diena mācību ziņā, pēdējā gadsimta laikā - pilnīgi nevaru sagaidīt.

labi, čau.

jums par prieku :

vēl tikai pasakiet, ka jūs nesajuktu prātā no šādām bildēm.

see ya.

starp divām saulēm.

sniegs šodien sniga tā palēlināti, tā kā filmās. no rīta, ejot uz skolu, man pat vienu mazu brītiņu viņš nekrita uz nerviem, bet tas ilga tikai dažas sekundes. gribu to nolādēto pavasari, kurš vienkārši nenāk un droši vien slepeni ierēc par mums. gribu, lai visām lietām beidzot atgriežas krāsas, jo tagad viss šķiet tik briesmīgi pelēks un nekāds. sauli vajag, sauli!

mēs taču šorīt diezgan smagi zaudējām krieviem. jā, visi jau teica, ka tā būs - viņi tur visi no nhl un tā tālāk, bet man vienmēr ir maza cerība, ka šoreiz būs savādāk. es tāpat cerēju, ka mēs viņus sasitīsim, arī tad, kad rezultāts bija galīgi traks. šādos brīžos mēs, mazie latvieši, tomēr esam tik jauki. man liekas, ka vispār eksistē divas lietas, kuras mūs vieno un liek vismaz mazlietiņ mīlēt valsti - tas ir hokejs un dziesmu svētki. bet vispār, ziniet ko ? nekas. nesasitām krievus, sasitīsim čehus un slovākus - no problem.

kas tā par briesmīgu sistēmu licejā ? mana mamma šodien saņēma burvīgu zvanu no sociālās pedagoģes, par manām šausmīgi daudzajām [3] kavētajām pirmajām stundām. vienkārši - ko ? es jau tagad sāku justies kā mazā noziedziniece, hehe. kaitina, vienkārši.

labi, man šodien galīgi neiet ar rakstīšanu, laikam būšu pārdzērusies kafiju, hehe. es eju lasīt raudupieti.

see ya.

people are strange.

sveiki, foršie čebureki. es šodien esmu pārstedzoši agri mājās no skolas, jo mums nenotika ļoti daudz stundas.

nu labi, divas laikam, whatever.

tad nu mēs ar kitiju iekarojām čilī un pēc tam vēl ar unčuku un elīnu izārdījām beķereju. viņas atkal ēda savas briesmīgās olu-krabju maizes. manuprāt, nekas neizklausās negaršīgāk kā olu-krabju maizes, vienkārši - ko? krabis? ola? kopā? KO?

tā jau tas mūsdienās notiek, tikko nenotiek kādas stundas - visi iet ēst, hehe. dzīves patiesība, mani bērni. fu, es jau sāku runāt kā jēzus.labi, nav smieklīgi. kaut kādi kristīgās joki. haha, es tikko iedomājos, ka pēc kādiem 100 gadiem, kāds maziņš robotiņš atradīs manu blogu, pasludinās mani par pestītāju un jauno jēzu, tikai meiteni. tad nu es būšu superpopulāra, man būs sava svētnīca un viskautkādi citi murgi. visi mani blogi tiks apkopoti un izdoti, visiem mājās būs manas bildes, un neviens vairs neteiks ak dievs!, jēziņ vai dievs, apžēlojies, bet gan ak paula!, pauliņ un paula, apžēlojies. vai nav skaista nākotne, ko?

vispār, man jau,protams, bija lielā doma braukt mājās un beidzot pabeigt lasīt to grāmatu, kuru es jau lasu kādas divas nedēļas. bet, kur es tagad atrodos? šeit, kā vienmēr. blogs jau sāk kļūt par kaut kādu ikdienas nepieciešamību.

tātad, vakar bija pilnīgi trakumtraka valentīndiena. man tiešām žēl roņuka

vecākus/dzīvokli/riņķa kungu/skoču/drēbes/izlietotās smaržas/grīdu un vēl viskautkādas citas lietas. nu bet, mums pašām jau bija ļoti jautri. vakardienu noteikti var pasludināt par jautrāko valentīndienu, kāda man ir bijusi visā manā šausmīgi garajā mūžā - tieši tā.

vēl es vakar skatījos dejo ar zvaigzni un biju briesmās. nu kā, kā var tā uzbraukt par resnumu sievietei, kurai nesen piedzimis mazulis? tas bija tik ļoti riebīgi. jā, labi, viņai nevajadzēja tik traki cilāt tās kājas, jā viņa izskatījās tajā kleitā pēc rozā kūciņas un tā tālāk, bet vienalga. es varu iedomāties, cik grūti viņai vispār bija saņemties un tur aiziet, bet, ka vēl šitā pasaka. eh, mazie riebekļi. tas bija nejauki.

es tagad ēdu tās mazās dievīgās koņčiņas, kuras ir ļoti maziņas. nu jūs viņas zināt, noteikti. un es viņas vienmēr ēdu vismaz pa četrām uzreiz, savādāk nav efekta. un es zinu, ka jums bija ļoti svarīgi visu šito uzzināt. āmen.

bāc, man mareks ir ielicis 5 ? ko? atkal viņš tur kaut ko saputrojies un salicis atzīmes par neko, vienkārši kaitina, nu. un tad, kad es viņam mēģināšu kaut ko paskaidrot, viņš skatīsies kaut kur garām un klaigās. es jau viņu pazīstu, hehe.

tagad jau man varētu kļūt par paradumu likt dziesmu vārdus šeit. tā ir jaukāk, vai ne? tad šeku reku mans mīļākais pantiņš no across the universe.

sounds of laughter shades of live are ringing through my open ears

inciting and inviting me

limitless undying love which shines around me like a million suns

it calls me on and on, across the universe

un tagad jūs visi sēžat un raudat, cik skaisti, vai ne?

nu jums vismaz vajadzētu tā darīt.

es tagad domāju, vai skatīšos spēli pret krieviņiem un domāju, ka jā. traki jau ir, ka viņa būs 7os no rīta, bet uz kori jau var neaiziet. un, ja notiks brīnums un mums ies normāli, simons arī mani var negaidīt, hehe. gan jau, ka viņš pats mājās sēdēs un skatīsies, lamājoties franciski. haha. es tikko iedomājos viņu tajā džokera fanu cepurē un ar svilpi mutē - cik jauki! ja kas, simons ar mums šodien brauca trolejbusā un man bija bail.

klausos swhrock. es vienmēr jūtos tik forša, kad noskan rrrrrrradio swh rrrock - dzīves baudītājiem! tā man uzreiz šķiet, ka es baigi baudu dzīvi, tikai tāpēc, ka klausos swh rock. nu bet tā jau mazlietiņ ir, vai ne? noteikti baudu dzīvi vairāk nekā tie, kas klausās european hit radio.

jā.

ok, es jau te esmu aizrakstījusies, tagad salikšu kaut kādas bildes, lai nebūtu tik garlaicīgi.

piemēram, šī. te ir nofotogrāfēta kaut kāda man nezināma grupa, bet man jau viņi patīk tikai dēļ šīs bildes.

un es vizuālajā mākslā izvēlējos taisīt projektu par suņiem[jā, es zinu - wtf?], tad nu jums tiks ļoti i n t e r e s a n t s popārta attēls.


tagad teikšu skumīgas atvadas.

tiekamies trolejbusā.

see ya.

-

mums jāmācās pieskarties lietām, kas deg
neslīkt ja dziļumā ved un negulēt ja nāk miegs,
mums jāmācās redzēt neredzamo, mīlēt ienīstamo
un sajust to pašu neko

jo tikai vienreiz dzīvot dots,
un kā tu domā, vai viss ir izmantots?

jājā, vēl aizvien ar PV galvā, šodienai laikam skaistu& filozofisku tekstu pietiks jau. vēl visa nakts priekšā - jūhū!
see ya.

plaukstas lieluma pavasaris.

labas dienas, pēcpusdienas un naktis, mazie, lielie un vidējā izmēra cilvēki. pašlaik es klausos prāta vētru, domāju par to, cik ļoti viņus mīlu, smejos par to, ka man atkal izlādējās telefons, šoreiz runājot ar undīni, jo tas ir stulbi, hehe, un dzeru kādu simto zemeņu melno tēju ar tonnu cukura. vēl es esmu noskatījusies kaudzi ar labām filmām un arī olimpisko spēļu atklāšanu, kura bija diezgan jauka. un tātad, izlasot šo visu, jūs varat secināt, ka mazajai paulai nav dzīves, jo viņa piektdienas vakarā bija mājās, tieši tā! man ļoti patīk mana bezdzīve ar filmām, mūziku un grāmatām, hehe.

vispār,es uz jums,blogotāji, esmu dusmīga, jo jūs atkal esat sākuši slinkot un rakstīt mazāk nekā vajadzētu. rakstiet vairāk, runājiet vairāk, dariet visu vairāk. vairākvairākvairāk. jāievieš kaut kāds maksimālisms dzīvē, jo pavasaris taču nāk. un prātos viņam jāatnāk ātrāk nekā realitātē, ojā.

es kaut kādas divdesmit minūtes pavadīju, lai saliktu viskautkādas nevajadzīgas lietas šeit un tagad man ir zaļi sami, kurus var barot, mazmazītiņš elsberga dzejolis un vēl vieta, kur es katru nedēļu ieteikšu kādu, manuprāt, labu filmu. vai nav jauki? un nesakiet, ka nav, jo ir. un man vienmēr ir taisnība. hehe.

man liekas, es te tagad pa vietiņām likšu tekstus no vētras, jo man vienkārši tā gribās, un viss, turklāt man pašlaik tāpat nav īsti ko darīt, ja neskaita tās visas daudzās lietas.

haha.tagad skan kaislības un tur ir pantiņi par četriem gadalaikiem, tad nu es uzreiz iedomājos par sevi, undīni, elīnu un antru. tagad sēžu un mēģinu saprast, kura būtu kura. jūs varat izvēlēties.

pirmais, kas iemīl un aizmirstas, [nu galīga undīne taču, vai ne?]

neprātīgs sienāzis čīgā [sienāža vietā vajadzētu būt zebrai,hehe]

otrais – meklējot mētājās [tā būšu es]

ņujorkā, londonā, rīgā

trešais sapņoja nolēkt no pasaules malas [elīna, jo visu laiku domā par pasaules beigām un tādām lietām]

tur, kur vēl nav lēcis neviens

ceturtais sasniegs korāļu salas, [antra, jo viņa tomēr ir ronis]

līdz plīsīs tam pavediens

man liekas, es gribētu būt trešā vai otrā, eh, laikam jau visas. bet, īstenībā, ja manī tiešām būtu, kāds gadalaiks, tad tā būtu vasara, ojā. man galvā visu laiku ir saule, jūra, smiekli, saldējums un brīvība.

labi viss, šis blogs tiek oficiāli veltīts prāta vētras dziesmu tekstiem. man ļoti žēl, hehe.

es gribu smaidīt

brīžos, kad cenšos sevi apmānīt

es varu gaidīt

kādu, kas nāks mani savaldīt

trallallā. es zinu, ka salkani un banāli, bet man tā dziesma atgādina kaut ko, nezinu ko. ā, nē, atcerējos. pirms nezin cik gadiem, mēs ar vecākiem braucām ar mašīnu mazā ceļojumā uz latgali, pļavas un vasara. nu tik labas atmiņas, ai.

man kabatā

skrien mākoņi balti,

sniega vīri vēl neuzveltie.

nu jums taču netraucē, ka es te bezjēgā lieku skaistus vārdus, vai ne? super, tad jau es varu turpināt,hehe.

var izklausīties mazliet jocīgi vai nepatiesi,

bet skrienot, skrienot un skrienot tu visu tāpat nesasniegsi.

uz pasaules ir pieci miljardi tādu kā es,

bet es esmu viens. [tieši tā!]

rīt taču ir vecā, labā mīlestības diena ar visiem mazajiem, plikajiem enģelīšiem, šokolādes sirsniņām un sarkano krāsu. protams, neaizmirsīsim ierasto raudāšanu skatoties titāniku. oi, nē, man nav nekādu iebildumu pret visu šito, jo kas tur slikts? kas? man šķiet, ka valentīndienu ienīst tikai tie, kuriem ir kaut kādi kompleksi, skaudība vai mazas, mazas skumjas. jājā, ja mīli, tad mīli visu laiku, nevis tikai vienu dienu, bet, vienu dienu var mīlēt vēl vairāk. un tas taču ir skaisti?

labi, puse no jums droši vien ir devušies darīt kādas labākas lietas, bet es te vēl parakstīšos. reku vēl skaisti vārdi, no tās dziesmas, kuru es vislaik spēlēju uz ģitāras un jūs [antr&elīn] vienmēr vaibstaties uz taisiet wtf izteiksmes, haha. bet, skaisti vārdi.

mans draugs.

mans zemūdens lauks.

mans rododendra augs,un viszinošs padomnieks, kas sauks,

kad jāiet vai nē.

uz turieni vai te.

vai, kad un kā griezties piruetē.

nekad neapturēs, nekad nepārspīlēs,nekad nepiedraudēs vai vēl ļaunāk.

nekad neaprunās, nekad nepārdomās, [mēs taču par šito vēl šd runājām u.]

nekad nebeigs teikt:"dzīve ir skaista dažreiz..."

hehe. tā izklausās pēc mums, īpaši tā daļa par piruetēm. es nezinu, kas man uznācis, kaut kāds melanholiskais noskaņojums, bet labāk, lai es visu izlieku te, nevis sēžu gultā un blenžu griestos, hehe.

nākamnedēļ roņukam ir 17 un mums jābut vismaz mazai mini ballītei, tu dzirdi? savādāk vienkārši nevar.

labi, šis būs pēdējais teksts, bet tāds garāks, jo ļotiļoti skaists. un es ceru, ka jūs visi šīs dziesmas zināt un jums galvā skan melodija līdzi, savādāk tas nav tas.

nu ko. re.

viss sākās ar kliedzienu

ar rupjas maizes riecienu

kas zin, kā tam beigties

laiks taču mīl steigties, steigties

milzu mākoņi

mūsu ezeros platos

un milzīgs ir klusums

ar kādu es tevī skatos

debess spogulī

lai paliek mūsu smiekli

kā nācām, tā aiziesim

pāri pļavām, viegli, viegli

kur nav noslēpumiem gala?

tur, kur dzīvi skatīt var no malas

un kur saulriets satiek jūru?

tur, kur milzu kalni liekas mazi

kas bijis un kas vēl būs

vēl nāks rokenrols un vēl būs blūzs

bet nozīme ir tikai tam

tam ceļam, ko tieši tagad ejam

nevis dzenamies pakaļ vakarējam vējam

es klanos gaismai, kura tagad krīt

un ceļam, kuru ejam, ejam

es pēdējos vārdus iemācīšos no galvas, lai ir ko teikt, kad kādam ir sūdīgi, hehe. un, ja man, filozofisko tekstu ienīdējai patīk šādi teksti, tas jau ir sasniegums. pieci urrrā labākajai latvijas grupai, hell yeah!

un pateicībā par to, ka jūs tik tālu esat tikuši, jums tiks bilde ar jūru/meiteni, nevajag jau teikt tik skaļi paldies.

labi, čau.

nē, vēl tomēr viens mazs teikumiņš no māsas nakts.

ziniet, tik reti sanāk būt vienam

tā mēs tās dienas skrienam un skrienam

drīz taujāšu spogulim

kas tā par seju

tāpēc es ceļos un eju

un es eju. jīhā!

see ya.

look out sunshine.

es zinu, ka zvirbulis mani par šito nositīs, bet man šovakar tā patīk the fratellis, ka es nevaru. piedod, gan jau pāries. hehe.

šodien redzēju labulabu filmu, zdiena tomēr. brothers laikam saucās. es tagad mīlu gilenhālu vēl vairāk un magvairs tajā filmā izskatījās pēc goluma no gredzenu pavēlnieka, visā visumā - man patika, bet gribējās bišķīt savādākas beigas. hehe.

un tikai šodien es beidzot sapratu, cik daudz cilvēki patiesībā izlasa mūsu blogus. bet, tiešām. kā mēs varam zināt, kādi cilvēki nejauši vai speciāli izlasa mūsu mazos murgojumus? varbūt manu blogu ir lasījusi mana pagalma sētniece, meitene, kurai šodien sēdēju blakus trolejbusā, kaut kāds jānis stībelis, iekšlietu ministrs vai kāds no manas vecās skolas. un tu! jā arī tu, mazais lasītāj, kuru es nepazīstu, ko tu te pie velna dari? hehe. kā mēs to varam zināt ? nekā! un tas padara šito visu mazliet biedējošu, bet vienlaikus arī interesantu. ja jau undīnes blogu lasa pat skolas bibliotekāre, ilgi nebūs jāgaida, kad arī visi mūsu skolotāji būs informēti par mūsu mazajām/ļoti aizraujošajām dzīvītēm. tad jau būs jāievieš kāda cenzūra - nekāda alkohola, cigarešu, ballīšu, negulēšanas un skolas ienīšanas tekstu. hehe.

šovakar laiku pavadu ar manu bestfriendforever - ģitāru. mums iet ļoti jautri, mācos pāris jaunus meldiņus un vispār jūtos ļoti apmāta ar ģitāru, bet man jau tā reizēm uznāk.

reku vēl bilde šim vakaram, kas liek domāt par vasaru/mūziku/festivāliem un citām jaukām lietām.

līdz vasarai 109 dienas.

see ya.

publiski

sniedzu atvainošanos par manu šodienas briesmīgo rīcību - nevēlēšanos pavadīt laiku ar brīnišķīgo vārda dienas dāvanu - kristiānu juniori. es zinu, ka tas, ka viņa bija beigta un zivs, un atvēmusi tārpus un ļotiļoti beigta, nekādā veidā neattaisno manu nekrietno rīcību.
vēlot viņai nokļūt foreļu paradīzē un satikt savus mazos foreļu draugus,
paula.
see ya.

p.s ja kas, dāvana vēl ir aplūkojama ceļā uz skolu. viņas fiziskā klātbūtne tagad priecēs daudz mazus licejistus. vai nav jauki ?













jūs taču sapratāt, ka tas bija jociņš, vai ne ?
buča.

champagne supernova.

tā k*dh&oi%fl2e! angļu valodas runa var iet ieskrieties - jo ligāk es viņu cenšos iemacīties, jo mazāk pati saprotu, par ko tur ir runa - vai nav jauki ?
man nāk miegs, varētu jau iet gulēt, bet, jūs varat minēt trīs reizes, kas man traucē to darīt - jā, tieši tā.
kurš vispār izgudroja tādas lietas? bērziņa, droši vien. vai viņas superīgais mazdēls ar lipīgo želejskeletu.
eh. rrrrruna.
nu, man viņa vismaz ir uzrakstīta [čau, undīn&antr] hehe.
vispār šī diena bija ļoti jauki makdonaldīga, viss bumbās.
see ya.

jēziņ, cik nesakarīgs ieraksts.
whatever.
lai jums GŌŌŌRDŽOS nakts.

roll with it.

šī diena bija tik jokaina, nu ne jau vispār, bet tieši manā galvā. tās lielās lietas bieži vien vienkārši neaiziet līdz manai apziņai, jo es dzīvoju savā mazajā pasaulītē, kurā viss ir skaisti, vai vismaz normas robežās, un, kad notiek kaut kas liels, manas smadzenes to vienkārši atsakās pieņemt. kaut vai toreiz faktu, ka mammai būs mazulis vai tā trakā ugunsgrēka laikā. es tajos brīžos neizpratu/nejutu neko, vienkārši čušš. un tas ir dīvaini, jo man pašai tad šķiet, ka man būtu jāņemās un kaut kas jādara, bet es to nekad nedaru.

nē, es netaisos te tagad izplūst lielos spriedumos par to visu, betbet. tas ir tik, nu tik ļotiļotiļoti. pārāk. ahh. un jau atkal es nonācu līdz secinājumam, ka es nevaru nekādīgi palīdzēt tik ļoti, cik vēlētos. un es tiešām to vēlētos.

nu labi, man nepatīk rakstīt tā, ka neviens neko nesaprot un visiem pēc izlasīšanas ir vienkārši - ko ? un es jau nu neesmu no tiem cilvēkiem, kas raksta blogus, lai izliktu savas lielās sāpes un naidu pret dzīvi, o nē. es vēl joprojām mīlu to sasodīto dzīvi, lai gan šodien mazliet mazāk. viņa jau nav pie tā vainīga, vai ne ? labi, fu, tagad pie mazliet labākām domām.

tātad es vakar biju ar kitiju uz hokeju un tas bija superduper forši. vienkārši tur stāvēt, spiegt un aurot tā, itkā visa dzīve bruktu kopā, hehe. un, vienalga, ka mēs zaudējām, spēle tāpat bija laba - tur tomēr bija olafs bez krekla. un sestdien mans lieliskais brālēns ar saviem lieliskajiem draugiem, trijos naktī mani apmētāja ar zīmuļiem, jo viņiem ļoti garšo šņabis. un vai ir kāda jaukāka ziņa par to, ka mēs ar katru dienu aizvien vairāk tuvojamies pavasarim ? nēē.

es tagad varētu uzskaitīt visus mazos mirkļus, kurus tagad gribētu, nu bet tas būtu pārāk ilgi. reku daži :

• melluži, vasaras vidus, ir ļotiļoti karsts, mēs braucam ar riteņiem uz jūru, pa ceļam iebraucam dārzielas veikalā un nopērkam saldējumus, tad braucam uz jūru un pavadam tur visu dienu
• ir positivus/zvērā/jebkāds festivāls, mēs esam ar daudz foršiem cilvēkiem, skan laba mūzika un ir tiktik labi


• pavasaris, ir ab dambis, maize, sidrs un zaļmataini vīrieši - savējie sapratīs
• vasara atkal, antras dzīvoklis, ūdenspīpe/roltoni/apinītis - nekad nemirstošais trio - hehe
• es sēžu lidmašīnā un braucu projām uz kaut kurieni, kur ir silts, kur ir daudz kokteiļu&ballīšu un visi foršie ir ar mani
• ir rudens, viss ir oranžs, mēs staigājam pa vecrīgu un mēģinam iegrūst viena otru lapu kaudzē
• ir jāņi, alus, ugunskurs, pļava, vainagi un telts
• ir augusts, mēs guļam mellužos uz jumta un krīt zvaigznes
• melluži again, mēs tikko iznākam no pirts un ieveļamies zālē un tad vārtāmies tur stundu

un vēl, un vēl.

kur palika bīstamās mājsaimnieces, ko, a ? es visulaiku gaidu, kad viņas ies, bet viņas neiet. šaisssē. rekur ir skaists/krāsains čalis mūziķis, kurš man patīk, jo viņš ir krāsains.

labi, mazie bērziņi un citi zvēri, tas seriāls laikam beidzot taisās sākties, tāpēc es dodos. tiekamies tur, tad un tikos.

see ya.

children of the revolution.

pumpurumpumpum.
ir pienācis visuslavenais/gaidītais/gribētais/vienmēr populārais/superduperīgais/nekad neapnīkošais piektdienas vakars, es izskatos vairāk vai mazāk pēc zombija/vampīra/vombata vai kaut kā tāda un man ir jāraksta runa, bet es to nedaru. un, tas par to izskatu bija tēmēts uz manu bālo&riņķaino [haha, riņķaino, nu daži sapratīs] seju, kurā ir rakstīts: es šausmīgi gribu gulēt un agra celšanās pārāk ļoti ietekmē manu dzīvi. kad es būšu liela meitene, strādāšu darbā, kur nav jāceļās tik nežēlīgi agri.ojā. mans tētis man šodien pajautāja, vai es vispār pa naktīm guļot, jo es izskatoties pusdzīva un vissliktākais ir tas, ka tajā brīdī es jutos tiešām labi. nu ko, paldies tētiņ. hehe.
dinamo tik tikko vinnēja kaut kādus kārtējos krievus. es zinu, ka esmu blonda, bet - kāda jēga spēlēt pret tām visām miljons komandām, ja tās visas sastāv no vieniem vienīgiem krieviņiem. krievi tādi un krievi šitādi, tāpat jau paliek krievi un viss. haha. nu bet, mēs tātad vinnējām krievus, un tas ļoti priecē. jo mēēs esam visforšākie, vislabākie un vissmukākie. nevaru sagaidīt olimpiskās spēles, nu un, ka mēs esam vienā grupā ar kaut kādiem hokeja gigantiem, tāpat mums būs foršie hokeja vakari, kuru laikā es vislaik spiedzu, auroju, lēkāju pa dīvānu un vispār uzvedos tā itkā skatītos kaut kādu šausmeni. haha.

es ceru, ka visiem aizgāja, kas ir attēlots tajā bildē. tas nav tikai kārtējais attēls ar ēdienu.
ai. man pēdējā laikā tik daudz sanāk vākt mazo māšeli, jo pagaidām šķiet, ka viņas dzīves mērķis ir negulēt un skaļi raudāt. bet mīļumiņš gan viņa ir. viņai ir tāds filozofiskais/visusaprotošais skatiens, kāds piemīt tikai mazuļiem. kad viņa tikko bija piedzimusi, man šķita tik dīvaini, ka viņa visu redz kājām gaisā, un tad es mēdzu iztēloties kā viņai viss izskatās. bet, tagad jau laikam viņa visu redz tā, kā vajag. īpaši pievelkošs ir televizors un akvārijs, uz tiem viņa var skatīties ilgiilgi. es jau runāju tā kā tāda māte. haha.
es neatceros, kas šodien notika un man arī ir vienalga, ja jau neatceros, tad nekas diži vērtīgs.
manai māmiņai rīt ir vārda diena un tas ir jauki, es rīt braucu uz mellužiem un svētdien eju uz hokeju - tas arī ir jauki. man trešdien ir vārda diena, un ziniet ko ? miniet. jā - tas arī ir jauki.
vēl es redzēju filmu the invention of lying un man viņa plus/mīnus patika. vismaz kāds vēl prot pasmieties par to visu jēzus padarīšanu. mana šīvakara filma būs the hangover, kuru es vēl aizvien neesmu noskatījusies un jūtos diezgan stulbi, jo visiem viņa ļoti patika un tā.
tad nobeigumam skaista bilde ar eifeļtorni, uz kuru es varu tikai nostaļģiski skatīties, jo nākamos pāris gadus viņu, droši vien, dzīvē neredzēšu. nu bet, tas vismaz būs sveiciens maniem visiem skolasbiedriem, jo tas francijas datums ļoti ātri tuvojas.
čaukaukau.
see ya.

coffee and tv.

yo, āpši - čikibriki un piektdiena ir klāt, kā vienmēr un tas ir super. pēdējās dienas bija tik parastas/ierastas, cik vien var būt, bet tas man nebūt netraucē, galvenais, lai tas laiks iet uz priekšu un pienāk pavasaris.kad tas notiks, tad gan es centīšos katru dienu padarīt interesantāku, bet tagad. tagad ir vienkārši labi un neko vairāk nevajag. nu labi, mazliet jau vajag, bet ne ļoti.
šajās brīvdienās laidīšu uz mellužiem, kur atkal būs galīgs chill ar daudz ēdienu un žurnāliem. ahh. man jau patīk reizēm tā vienkārši neko nedarīt brīvdienās, pat ļoti. un melluži ir lieliskākā vieta, kur to darīt. lai gan, katru reizi, kad uz turieni aizbraucu, man pietrūkst vasaras ļotiļoti. eh.
opā, nākamā nedēļa būs super briesmīga, jo man beidzot būs jārunā tās abas runas, no kurām uzrakstīta ir tikai viena, bet otrai es pat vēl neesmu izdomājusi tēmu. nu, viss kā vienmēr - nekā. bet gan jau viss būs bumbās. labi, viss šis teksts tiešām ir par neko un es ļoti atvainojos, bet laikam šovakar neko interesantāku nevarēšu no sevis dabūt ārā.
mēs šodien marekam skaļi dziedājām uptown girl, bet viņam laikam tas īpaši negāja pie sirds. ak, viņš. ar visu staigāšanu ap galdu, kliegšanu un spļaudīšanos, man viņš tomēr šķiet ļoti mīlīgs, kā mazs lāčuks. ak dievs, es tikko iedomājos, ka viņš mājās pavada laiku ņemoties internetā, uzlaužot dažādas lapas un tā tālāk. tas nozīmētu, ka viņš atrastu manu blogu un visu šito izlasītu. diezgan apkaunojoši. bet patiesība. haha. čau, marek, beidz okšķerēt.!
šodien es izdomāju, ka man patīk blur un pati esmu par to ļoti laimīga. tas jau nekas, ka zinu viņiem tikai piecas dziesmas. nu un, vai ne ?
mēs korī apsveicām janku dzimšanas dienā un tas bija ļoti jauki, plusā vēl varēja dabūt garšīgu medus kūku. man jau patīk tikai vienreiz nedēļā aiziet uz kori un uzreiz dabūt ēdienu - jaukijauki. un mūsu koris tik mīlīgi šķībi gaudo gaismas pili, patiesībā ne tikai to, bet arī visas citas dziesmas. skan tā it kā dziedātu kaķi vai kaut kas uz to pusi. haha.

rekur tik skaista bilde ar tiktik zilu vilni, ka gribās viņu apēst !

labi, man tagad ir jāsāk agrāk iet gulēt, jo nu jau pērkone ir informējusi manus vecākus par daudzajām kavētajām stundām un visi ir uz mani par to dusmīgi, tāpēc es esmu apņēmusies vismaz censties nākt uz visām stundām, nevis būt pilnīgi vienaldzīga kā līdz šim. es eju mācīties [haha,ļoti smieklīgi]

see ya.

get it on.

labrīt no rīta, lai gan ir vakars.

skatos bīstamās mājsaimnieces un izdomāju, ka vajadzētu te kaut ko mazītiņu uzmeistarot. es tikko tieši domāju vai kādreiz būšu tāda parasta mājsaimniece. nu tā - ar priekšautu, kura prot pagatavot simtiem dažādu kūku, kuras visa dzīve ir bērni un māja un, kuras mati vienmēr ir perfekti. nu, un šādi rakstot, es sapratu - nekad, varbūt vienīgi citā dzīvē kā cits, pavisam cits cilvēks. un es tiešām nedomāju, ka kādreiz mainīšu savas domas, ja nu vienīgi šāds blogs eksistēs vēl vismaz divdesmit gadus un tad es - nākotnes paula, lasīšu šos vecos, dumjos ierakstiņus un smiešos par sevi un savu stulbumu. un, iespējams, būšu kļuvusi par to, par ko vismazāk cerēju kļūt. nākotne, manuprāt, vispār ir biedējoša, jo jebkurā brīdī var notikt jebkas. piemēram, pēkšņi te nolidos autombumba un mēs visi izgaisīsim no zemes virsas - tā čušš un viss. čikibriki un mūsu vairs nav. mēs pat nepamanītu to, ka vairs vienkārši neesam. un man pat šī doma neliekas nomācoša, laikam ar mani kaut kas nav kārtībā. hehe.

un vēl man patīk the kinks. jā!

vispār mazulis raud un man būtu jāiet palīgā mammai, bet es te vēl ātri apkopošu pēdējās dienas. piektdien bija miniparty pie karolas un mēs sadarījām viskautkādas sliktas lietas. es jau gaidu, kad mūsu ģeniālos darbus parādīs degpunktā - haha. bet, nopietni. tas bija traki un man patika un tā tālāk. ja kas, taisīt bildes ar skeneri ir bezgala stilīgi. tad sestdien bija kaut kāda sniega vētra un mēs pavadījām nostaļģisku stundu lulū, šausminoties par dažādām briesmīgām lietām. tad es noskatījos filmu the adventureland un man viņa diezgan ļoti patika, nu tāda par dzīvi un tā. un tas jau laikam viss, tā īsumā.

vēl es tikai gribēju pateikt jums visiem - beidziet rakstīt/runāt/taisīt/domāt par tām visām ziemas depresijām un tā tālāk - nafig! viss pāries, viss mainīsies, viss būs labi un es zinu, ka man nav jēgas neko no visa šī teikt, jūs/tu, jā tu / tāpat neklausaties, bet ir jāsāk klausīties. ja mēs katrs dzīvotu savā mazajā pasaulītē un visu laiku pavadītu ar savām samežģītajām domām, mēs visi nojūgtos ātrāk vai vēlāk. ahh. man vienkārši ir apnicis, tiešām. jo ir sajūta, ka es tajā visā neko nevaru mainīt. un nevaru jau arī.

bet, es, mīlīši, mīlu savu mazo, vienkāršo dzīvīti, citreiz vairāk, citreiz mazāk, bet mīlu - un tā visiem vajadzētu darīt. mēs tomēr savu dzīvi dzīvojam tikai vienreiz, pārējās kā taureņiem un žurkām neskaitās, hehe.

haha, tagad ir gandrīz divpadsmit un man visu vakaru bija sajūta, ka man ir kaut kas jāizdara un es tikko atcerējos, kas tas ir - jāsamācās kontroldarbam dabaszinībās - jesss! atomi - es jau nāku.

reku vēl mana vēl viena bērnības dziesma, kura man atgādina veco, labo kristīgo. man viņa tā patīk, tik naiva un vienkārša. ehh. http://www.youtube.com/watch?v=KAJD0n_TnX8

nu tagad, čau, es eju mēģināt kaut ko mācīties. domās visi lūdzam, lai sniegs izgaist un ir saulīte.

see ya.